Kā tad īsti – monstrs vai maestro?
“Es tiešām nezinu, kā vēl novienkāršot testa uzdevumu mūzikas stundas kontroldarbā, lai mani špicbuki uzrakstītu vismaz vienu mūzikas terminu pareizi,” sūrojās jauna, bet jau perspektīva mūzikas učenīte.
“Iedomājies, vienalga Maestro vietā raksta...

Monstrs. Viens mierinājums – kolēģis vēsturē sasmīdināja ar savu kontroldarbu anekdotiskāko variantu – uz jautājumu par augusta puču vidusskolēns pilnīgi mierīgi var atbildēt: “Augusts Pučs... Nu jā – ir tāda vēsturiska personība.”
Ne pielikt, ne atņemt – tad jau mana mīļākā definīcija platoniskajai mīlestībai (tā ir mīlestība nevis uz visu cilvēku, bet uz atsevišķām viņa ķermeņa daļām) vienkārši nobāl iepriekš minēto “hitu” priekšā. Nu negribas mūsu valsts bosiem runāt par to, ka Latvijā atgriežas... analfabētisms. Pašlaik Rīgā cenšas iznīdēt korekcijas klases.

It kā nevienam tās neesot vajadzīgas, traucē dzīvot. Bet vai kādu interesē, ka dažam labam latviešu bērnam ir tikai četru klašu izglītība. Tak jau laikam, ka ne. Vienkāršāk pakļaut baurus, kas uzvārda vietā drīz pratīs ievilkt vienīgi krustiņu. Jā, zināšanas pašlaik nav topa prece, ja pietrūkst dienišķajai maizītei. Ja ģimenē ir vairāki bērni, vecākie bieži vien netiek aizlaisti uz skolu tikai tāpēc, ka jāpieskata mazākā māsa vai brālis. Un skolotājam pie šā argumenta mute pati no sevis aizveras: “Ko tu iebildīsi?! Kā gan nepaēdis mācīsies?!” Skolu ēdnīcās arī manāms izsīkums – skolēni ņem ēdamo no mājām un vēl pacenšas pabarot savus klasesbiedrus, kas pat siltu zupiņu nav redzējuši dienām ilgi. Zinu kādu skolu, kur direktors negribēja palaist bērnu decembrī uz citu skolu viena vienkārša iemesla dēļ – pagaidi, kad par tevi mums ieskaitīs naudu, pēc tam vari iet, kur gribi. Man grūti komentēt šādas situācijas, bet vienu zinu noteikti – tur, augšā, pilnīgi nefiltrē, ko dara. Nauda seko bērnam...

Nu nekur tā neseko, cilvēki mīļie, padomājiet par tiem bērniem, kam mūsu sistēma atņem izglītību. Un kāpēc divdesmitgadīga pirmās grupas invalīde nedrīkst mācīties 6. korekcijas klasītē?! Tikai tāpēc, ka viņai jau divdesmit?! Absurdi noteikumi, absurda valsts. Bet stulbeņa loma (pardon – zīmogs) tiek skolotājam... Viņš jau nemāca, viņš tikai dod rakstīt kaut kādus stulbus sacerējumus, zīmēt nevienam nevajadzīgu ziemu, mācīties kaut kāda tur Raiņa dzejoļus... Ja bērnam labāk patīk dejot, kāpēc skolā nevarētu ieviest deju stundas. Visu var, mīļie vecāki, un tās jau arī ir, tikai vai jūs esat kaut reizi aizgājuši pie sava bērna skolotājas un vienkārši pajautājuši: “Nu kā tad manējam tur iet?” Vai esat uzzinājuši, ka skolā ir gan koris, kur padziedāt, un deju pulciņš, kur uzdejot... Pieļauju, klusībā teiksiet: nu ko pie viņa iet, tāpat neko jaunu nepateiks. Un tad tā arī sanāk, ka par pirmajiem mīlestības pārdzīvojumiem uzzina nevis vecāki, bet... skolotājs. Par pirmo nomēģināto narkotiku uzzina nevis vecāki, bet... skolotājs... Par to, ka bērns sen vairs neiet skolā, vairs nav kam uzzināt... Varbūt pamēģināsim nebūt vienaldzīgi...

Sandra Krauze