Šodien, 20. martā Latvijā sākas pavasaris. Jā, es redzu – vismaz manas mājas pagalmā sniegs kūst acīm redzami un citviet piesaulītē uzziedējuši arī sniegpulkstenīši. Un kāds putns sāk izgavilēt savu balsi. Žēl, ka tik maz zinu no ornitoloģijas – nevaru droši pateikt, tieši kam tā balss pieder. Izklausās, ka strazds. Jā, ir laiks. Ir laiks gājputniem atgriezties mājās. Gribot negribot rosās pārdomas: kā ir ar mums, ar mani pašu – vai esam mājās? Varbūt atgriežamies? Varbūt esam pārziemojuši tepat? Bet varbūt tieši tagad, pretēji gājputniem, pošamies ceļam?

Šodien esmu šeit un, saules prieka iedvesmota, gribu sastapt cilvēkus, no kuriem arī staro prieks. Ne tik daudz sev pašiem – vairāk citu labā. Ar vienu galveno pārliecību: savā zemē mums jāmācās un jāprot palikt. Tikai te pa īstam var saprast, kas ir Dziesmu svētki, tikai te var pa īstam svinēt Jāņus; grūti būtu iedomāties Ziemassvētkus saprast un izjust pludmalē. Tā domā un savas domas radošā darbā pārvērš Andris Labanovskis – pirmā Latvijas salmu figūru festivāla entuziastu grupas vadītājs. Šajā sestdienā, kā katrā nedēļas nogalē līdz pat Lieldienām, Andris kopā ar draugiem, palīgiem un apmeklētājiem ir Nacionālajā botāniskajā dārzā. Viņu satieku ar lielo sniega lāpstu rokās, taču jau pēc brīža sēžam aizvējā uz salmu ķīpām un runājāmies – kā tad sākās šī aizraušanās ar salmu zaķiem un citiem zvēriem, kas, kā zināms nu jau visā Latvijā, pagaidām vairāk mīt Salaspilī.
 

Lai dzīvotu savā zemē

Andris: „Jā, taisnība – pirmo reizi savas salmu figūras izstādījām 3. janvārī. Tobrīd nebija vēl doma par festivālu; vienkārši veidojām vides objektus no tik viegli pieejama (pie tam visu gadu) materiāla kā salmiem. Gribējām atdzīvināt un turpināt tautas tradīcijas, kuras reizēm, iespējams, mums pietrūkst. Tradīcijas valstī, pilsētās, ģimenēs. Ir tā, ka sēru dienu mūsu valstī ir vairāk nekā svinamo dienu. Pie tam svētki pie mums atnāk arī no citām zemēm, piemēram, nesen daudzinātā Patrika diena. Pieļauju, ka svešzemju tradīcijas mums ir grūtāk pieņemt un uzskatu, ka tieši mūsu, latviskās tradīcijas ir tās, kas savā ziņa vismaz daļēji mūs notur šajā valstī.”

Darbā jāieliek sirdi

Andris nekādā ziņā sevi neuzskata par mākslinieku profesionālā ziņā, bet kā pār radošu cilvēku – ļoti iespējams. Tāpat kā visu piecu cilvēku „kodolu”, kuri, ikdienā darot katrs savu darbu, spējuši vienoties kopējā projektā. Vienkārši – ir interesanti kaut ko kopā paveikt. Pēc iespējas labāk paveikt. Nu jau „salmu projektā” nepiedalās pieci cilvēki vien: ir daudz palīgu, kuri nāk talkā ar savām idejām, savu skatījumu. Andris saka: „Manuprāt, jebkuru darbu vajadzētu veikt radoši, lai tas nebūtu mehāniski veicams, bet tajā varētu ielikt sirdi. Vislabāk jau to var redzēt pie bērniem. Mana meitiņa, piemēram, cenšas dabā saskatīt ko īpašu, neparastu. Savdabīgu akmentiņu, zariņu... Un liek to lietā, kaut vai izdekorējot savu istabu.
Kas sanesīs medu?

Jā, protams, bērni – vecākiem kopā ar saviem mazuļiem nudien būtu vērts izbaudīt prieku un lielisko atpūtu, ko sniedz botāniskā dārza gaiss un šajā laikā it īpaši – taka gar salmu skulptūrām. Man pie ieejas gadījās satikt divgadīgo Edgaru kopā ar tēti un viņi kļuva par maniem gidiem, jo atnākuši jau trešo reizi. Mazais Edgars steigtin steidzās parādīt, kur tad sniegā sēž zaķis, kur sivēntiņš, kur vilks, kur lācis ar medus podu.
 

Jā, lācis mazajam apmeklētājam patika īpaši. It sevišķi, kad tētis mudināja paskatīties, vai lācēna medus podiņā ir saldais kārums vai nav. Edgariņš noplāta rokas: „Tukšs!” Nu jā – tētis saka, ka pa nakti lāčuks visu izēdis. Bet tas jau nekas, jo tepat zaros redzamas bites, kas medu drīz vien atkal sanesīs. Edgars ir pārliecināts: bitītes ir ļoti labas, tās lido arī virs sniega un sniegā un tas nekas, ja reiz kāda bite iekodusi pirkstiņā. Tādi sīkumi ātri aizmirstas, bet prātā paliek labie darbiņi.

Ar prieku iesāk pavasari
Gan sestdien, gan svētdien (20. un 21. martā) pulksten 19.30 Salaspils botāniskajā dārzā tiek godināts pavasaris ar gaismas laternu laišanu vēl šajā stundā naksnīgajās debesīs. Andris Labanovskis teic, ka tā ir īpaša, neatkārtojama sajūta, patiesībā vesels process, ja ģimene vai labi draugi kopīgi palēnām piepilda un gaisā palaiž laternu. Galvenais – noticēt, ka jāpiepildās labajiem vēlējumiem, bet sliktās, smagās domas jāsūta prom. Tāpat kā ziema nupat patiešām jāsūta prom. Pavasaris taču! Un prieks. Patiess prieks. Varbūt tāpat kā Laurim un viņa draugiem, kas savu labo garastāvokli labprāt vizuāli parādīja uz lielajām salmu ķīpām.
 

Bet – vēl citi „salmu pārsteigumi” Nacionālajā botāniskajā dārzā (varu gan pačukstēt kā noslēpumu, ka ne tikai tur) būs tikai gaidāmi! Un piedzīvojami piedzīvojumi.

Par foto materiāla papildināšanu pateicamies arī Nacionālajam botāniskajam dārzam!