Otrdiena, 16. Jūlijs, 2019
Hermīne, Estere
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Mazpilsētas plusi un mīnusi

trešdiena, 19. maijs (2010)   


Nesen skatījos televīzijas pārraidi, kur žurnāliste kādas mazpilsētas iedzīvotājiem jautāja - kāpēc, jūsuprāt, ir vērts dzīvot tieši šeit. Atmiņā palikušas šādas atbildes: pie mums var dziedāt, dejot, spēlēt teātri; mums ir tādi kapusvētki kā nekur citur; pie mums skaistāk un vairāk kā jebkur zied ķirši; mums visiem piemīt tā saucamais lokālpatriotisms. Jā, tā tas droši vien ir un katram jau savas mājas pašas mīļākās, tikai, pati pēc savas pieredzes, pietiekami ilgi dzīvojot un strādājot mazpilsētā, tagad jau no attāluma saskatu ne tikai parādes pusi.

 


Tiesa, lokālpatriotisms ir jauka un laba lieta un tiešām patīkami, ja kādreizējie provincieši atgriežas atpakaļ ja ne gluži fiziski, tad vismaz ar labām domām un labiem darbiem. Zinu, ka pirms gadiem četriem vietējo ģimnāziju beidza brīnišķīga, neparasti draudzīga klase. Kad jaunieši, jau no studijām Rīgā, piektdienas vakaros brauca uz mājām pie vecākiem, viņu pirmais un nerakstītais likums – vispirms aizbraukt līdz savai skolai. Un brītiņu apstāties... Šķiet – lai kur viņi arī turpmāk būtu, sava skola savā mazajā pilsētiņā nekad neaizmirsīsies. Un viņi arī būs lokālpatrioti tāpat, kā jau citas iepriekšējās paaudzes. Tā ir mazpilsētas bagātība.

 


Tikai ir arī otra puse. Nereti tomēr sevis (savas pilsētas) slavināšana ir tikai vārdos un varbūt pat nepamatotā iedomībā. Diemžēl labi zinu, ka vietējās vēstures un vietējo izcilo novadnieku apzināšanā vēl ļoti, ļoti daudz darāmā. Kaut kā sevi ceļam un slavinām – ak, mēs darām to un to, mums ir tas un tas, mēs tie labākie un spožākie, bet vai patiesi katram zināms, kādas personības guļ vietējos kapos, kur atdusas tie cilvēki, kas visvairāk mazpilsētiņas vārdu nesuši gan Latvijā, gan pasaulē, kādi bijuši viņu likteņi. Ne tagadni vien cildināt, bet mazliet vairāk arī pagātnē ielūkoties – lūk, tas reizēm pietrūkst.

 


Un vēl kas (protams, manuprāt) pietrūkst jaukajām mazpilsētiņām: iejūtība un tolerance pret citu viedokli. Pieļauju, ka daudziem patīk, ja katrs otrais pretimnācējs ir labi pazīstams un „visi cits par citu zina”, bet tāpat pieļauju, ka mazpilsētā kādu iemeslu dēļ dzīvo „nedaudz citādi domājošie”, kuriem riebjas (lietošu tieši šo vārdu) vietējās tenkas un kuri vēlas vien nedaudz brīvības, lai katrs viņu solis un rīcība netiktu apzelēti veikalos vai frizētavās. Piedodiet, bet tā runāšana ap un par lietām, kas skar katra cilvēka individualitāti un tikai viņa personisko dzīvi, vienu otru trauslāku, poētiskāku, dziļāku dvēseli var arī salauzt. Un tā ir noticis. Tādēļ atļaujos apgalvot – neizpostiet savu dzīvi. Ja jūtat, ka mazpilsēta jūs aprij, tad laiks kravāt somas un doties prom. Un nenokavēt īsto brīdi. Ja būs nokavēts, mazpilsēta jūs ne tikai aprīs, bet arī izspļaus atkritumos. Diemžēl. Un nekādi ziedošie ķirši nepalīdzēs.
 

 


Bet, no otras puses, kam patīk „savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” un labas un draudzīgas kaimiņattiecības (šos vārdus es rakstu bez kādas ironijas), tad Latvijas mazpilsētas, iespējams, ir vislabākā dzīves vieta. Jā, tās ir īpašas, katra ar savu nokrāsu, noskaņojumu, un patiesi uz ķiršu ziediem katrā Latvijas novadā var paskatīties savādāk. Savā vietā kā uz savējiem. Mierīgi, nesteidzīgi, ar rāmumu un prātīgumu vārdos un darbos.
 

Komentārs par rakstu: Mazpilsētas plusi un mīnusi

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!