Pirmdiena, 16. Septembris, 2019
Dārgs, Asja, Asnate, Dāgs
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Kuriozi labdarībā 2

pirmdiena, 31. maijs (2010)   

Iepriekš, rakstā „Kuriozi labdarībā” pievērsos jautājumam par pārtikas ziedošanu trūcīgajām ģimenēm, palīdzības saņēmēju attieksmei un uzvedībai, savukārt šoreiz aprakstīšu savus novērojumus, kas man radušies, ilgākā laika posmā saskaroties ar finansiālajās grūtībās nonākušajiem, dalot jau pieminētās pārtikas pakas, kā arī apģērbu.

 


Finansiālajās grūtībās un trūkumā nonākušie cilvēki būtu jānodala divās kategorijās– tādi, kas mazizglītoti un trūcīgi ir jau no paaudzes paaudzē, un tādi, kuri cieš ekonomiskās krīzes radīto seku dēļ. Visvairāk žēl tieši to otro, jo viņi atšķirībā no pirmajiem kaunas par situāciju, kurā nokļuvuši, kautrējas no kaimiņiem, draugiem, radiem par to, ka viņiem nav darba, jo īpaši vīrieši – pārdzīvo, jūtas nepilnvērtīgi. Ja viņiem atved saziedotu pārtiku, viņi aicina pēc iespējas ātrāk iet iekšā mājā, lai apkārtējie neredzētu, ka viņiem nepieciešama palīdzība. Domāju, visi pašlaik zina – ne jau tāpēc cilvēkam nav darba, ka viņš negribētu strādāt, bet tādēļ, ka darba vienkārši nav. Taču par spīti šiem un līdzīgiem apgalvojumiem un mierinājuma vārdiem vīrieši, kuri kopš agras jaunības strādājuši, kuri uzskata, ka viņu pienākums ir rūpēties un gādāt par sievām un bērniem, nevar samierināties ar to, ka labākajā gadījumā viņu sievietēm ir jāmeklē darbs, sliktākajā – visiem jāsēž badā, izsalkumā, turklāt vēl arī bezcerībā un bezspēcībā.

 


Šie cilvēki kas ir strādājuši un agrākajos gados daudz sasnieguši, kas ir ticējuši labai un nodrošinātai nākotnei, nereti starp citu arī atgriezušies no peļņas ārzemēs, lai atsāktu dzīvot dzimtenē, ir arī vismotivētākie atgriezties ierastajā situācijā. Ja neņem vērā ģimenes, kurām paņemti mājokļu kredīti, un kas tagad izmisuma māktas, domā par iespēju atgriezties ārzemēs, pārējie meklē iespējas piepelnīties, strādājot gadījuma darbus. „Mēs tik ļoti vēlamies nokāpt no kakla pašvaldību sociālajiem dienestiem, mēs tik ļoti pārdzīvojam, ka šiem dienestiem mūs jāuztur,” šīs ģimenes satraukti teic, saņemot pārtiku. Viņu mājas, lai kurā brīdī tajās ienāktu, vienmēr ir sakoptas, tīras un kārtīgas. Šie cilvēki tic labākai nākotnei, cerība viņos nav zudusi, bez tās taču nemaz nav vērts dzīvot, viņi visi kā viens saka. Šie cilvēki cīnās ar esošo situāciju, reizēm izturēdami pat grūtāko – kādā no pēdējām pārtikas dalīšanas reizēm mani aizkustinājusi kāda sieviete, kura stāstījusi, ka brīžos, kad nav naudas, viņai ar bērnu reizēm mēnesi no vietas nav nekā cita, ko ēst, kā vienīgi auzu pārslu putru. Brokastīs, pusdienās un vakariņās ir auzu pārslas, taču sieviete optimistiski norāda, ka viņai garšo, vienīgi, ja mēnesi no vietas tikai tādu ēdienu vien ēd, lai cik neticami tas būtu, cilvēks pieņemas svarā un tas daudziem šķiet paradoksāli – cilvēkam it kā neesot ko ēst, bet viņš uzbarojas!

 


Par to otru kategoriju laikam nemaz nav vērts daudz runāt – tās ir trūcīgas, nereti arī nelabvēlīgas vai riska ģimenes. No paaudzes paaudzē tajās dzīvojošie cilvēki ir mazizglītoti, agri pamet skolu vai vispār nemācās, nereti arī nestrādā pat gadījuma darbus, ja arī kāds labu gribēdams piedāvā, un ir pieraduši, ka apkārtējie vai valsts viņiem palīdz. Tādiem nav motivācijas strādāt, darboties pašiem, viņi gaida palīdzību no valsts, dažādām organizācijām un biedrībām, un jo vairāk šādas palīdzības tiek, jo kūtrāki un slinkāki viņi kļūst. Šo cilvēku mitekļi visbiežāk slīgst netīrībā, nekārtībā, kur netrūkst arī alkohola un cigarešu. Grādīgais un smēķi nereti tiek nolikti augstāk par bērniem – tie, ja arī dabū iet skolās, izsalkuma dēļ tur pasniegto ēdienu rij nevis ēd, cik ļoti izbadējušies viņi ir.

 

Bet bērnu vecāki dusmojas, kad palīdzība tiek pasniegta pārtikas, nevis finansiālo līdzekļu veidā. Ir skumji redzēt, cik maza loma šādās ģimenēs ir bērniem – nereti mātes tos izdzen laukā spēlēties, lai cik mazi tie būtu, bet pašas līdz pusdienlaikam ar kādu no brūtgāniem dzīvojas pa gultu. Vairumam no viņām ir vienalga, ka viņu bērni tiek atņemti un nogādāti audžuģimenēs. Vīrieti, kāri pēc seksa un iespēju tikt pie tā viņas nostāda augstāk par to, kas radies no viņu pašu miesas un asinīm.

 


Vēl ir daļa cilvēku par kuriem grūti noteikt, kurā kategorijā no iepriekš divām minētajām viņi iederas – tie pārsvarā ir vecvecāki, kas aprūpē savus mazbērnus, kuru vecāki par viņiem neliekas ne zinis, pazūd uz mēnešiem prom, par bērnu naudu pirkdami alkoholu. Šiem cilvēkiem ir grūti – pirmkārt, nelielās pensijas nepietiek, lai pabarotu sevi, nomaksātu komunālo pakalpojumu maksājumus un vēl arī apģērbtu un paēdinātu mazbērnus. Otrkārt, šie cilvēki ir emocionāli noguruši – viņi ir izaudzinājuši bērnus, palaiduši tos dzīvē un gribētu atpūsties un vismaz vecumdienās pilnvērtīgi veltīt laiku viens otram, taču viņiem jāsāk viss no gala – jāaudzina bērnu bērni, kuru reizēm nav mazums – pat seši, septiņi, astoņi...

 


Ir arī tādi cilvēki, kuri, neatkarīgi no pašvaldību sociālajiem dienestiem un dažādām organizācijām, paši pēc savas iniciatīvas apzina savas pilsētas vai rajona trūcīgākos iedzīvotājus, kam patiešām ir vajadzīga palīdzība, un, sazinoties ar dažādām labdarības iestādēm, šo palīdzību arī noorganizē. Kaut vairāk mūsu sabiedrībā būtu šādu cilvēku, kaut biežāk mēs paskatītos viens uz otru, no sirds pajautātu, kā otram klājas un vai nav vajadzīga kāda palīdzība, un ja tāda būtu nepieciešama, to arī nodrošinātu. Kaut vismaz mēģinātu!
 

Komentārs par rakstu: Kuriozi labdarībā 2

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!