Sestdiena, 14. Decembris, 2019
Gaisma, Auseklis
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Biznesa pusdienas krīzes gaumē

sestdiena, 20. novembris (2010)   

Lai arī šim stāstam nav īpaši liela sakara ar ceļojumiem, naktsmājām un aktīvu atpūtu kādā lauku seta, tomer nevaru nepadalīties rūgtā pieredzē, kuru pavisam nesen izbaudīju uz savas ādas.

 


Kādu dienu man piezvanīja manas nozares mazā biznesa lielā haizivs un uzaicināja uz tikšanos. Sarunājām kādā jaukā ceļmalas krodziņā gabaliņu aiz Rīgas robežas. Atvadoties telefona klausulē atskanēja gluži saprotama un vēl nesen normala frāze – kas aicina, tas maksā! Kafija šoreiz uz mana rēķina…
Norunātajā laikā ierados norunātajā vietā. Tā kā zināju, ka uzsauc mans potenciālais biznesa partneris, drošu sirdi atstāju maku mājās, vien ieripinādams kabatā dienišķo latu autostāvvietai vai citiem sīkiem izdevumiem. Drīz vien man piebiedrojās arī tikšanās iniciators un mēs ērti iekārtojāmies netālu no patīkami sildoša kamina. Dažas pieklājības frāzes, daži joki, līdz pie mums piestāja viesmīlis, lai pieņemtu pasūtījumu. Tā kā runāts bija par kafiju, tad arī pieticīgi palūdzu tasīti baltas kafijas. Savukārt mans sarunas biedrs nekautrējās pasūtīt gan salātus, gan picu un pat siera kūku. Pamanījis manu pieticīgo pasūtījumu, viņš uzmundrinoši metās mani pierunāt nogaršot gan picu, gan siera kūku, kas šeit esot vienkārši burvīga. Lai tak metot savu pieticību pie malas un kārtīgi nobaudot ceļmalas krodziņa labumus. Tik pārliecinoši pierunāts un pārsteigts par puiša dāsnumu piekritu un, drīz vien jau uz mūsu galda kārdinoši smaržoja visi pasūtītie gardumi.

 


Baudot ēdienu, nesteidzīgi aprunājām mana sarunas biedra sadarbības piedāvājumu. Izrunājāmies par iespējamām perspektīvām, nepieciešamajām aktivitātēm un citām darījuma niansēm. Uz galda palika tukši trauki un pienāca brīdis doties mājup un mans potenciālais sadarbības partneris palūdza rēķinu. Tur klāt, ne vienkārši rēķinu, bet divus atsevišķus rēķinus ar piebildi, ka manis pasūtītā kafija pieskaitāma viņa maksājumam…
Ātri nokārtojis maksājumu, mans sarunu biedrs draudzīgi pamāja ar roku un pēc mirkļa jau viņa automobilis pazuda tumsā. Savukārt es ar latu kabatā un rēķinu par pieciem latiem paliku sēžam mājīgajā ēstuvē teju vai 30 kilometrus no mājām. Būtu naivi cerēt, ka krodziņa saimnieki labprātīgi piekristu atlaizt mani mājās pēc naudas.

 


Šajā ne visai draudzīgajā situācijā man palīdzēja trīs lietas. Vispirms jau tas, ka manas mašīnas cimdu nodalījumā atradās nesen bankā izņemta jauna kredītkarte uz kuras gan diemžēl bija vēl mazāk naudas kā manās kabatās. Otrkārt glāba iPhone un internets. Un treškārt ļoti atsaucīgi cilvēki, kuri bija gatavi atsaukties uz manu izmisuma pilno e-pasta vēstuli un man avansā pārskaitīt honorāru par vēl tikai topošiem rakstiem. Rezultātā nepilnas stundas laikā spēju nokārtot rēķinu un pārdomu pilns doties mājup.

 


Jācer, ka mana nevisai iepriecinošā pieredze liks būt piesardzīgākiem arī citiem, kas tuvākā vai tālākā nākotnē plāno izmantot kādu biznesa partnera uzaicinājumu uz sarunām kafejnīcā, restorānā vai ceļmalas krodziņā. Šķiet šajos grūtajos laikos nu nekādi nevar paļauties uz “kurš aicina, tas maksā” un ja reiz kāds solījis izmaksāt kafiju, tēju vai kefīra glāzi, tad pie tā arī jāpaliek… Ja vien jums kabatā nav prāvāks naudas žūksnis…
 

Komentārs par rakstu: Biznesa pusdienas krīzes gaumē

Oficiants
23.11.2010 19:11:34
Problēma, izskatās, ir tā, ka tas kekss ir laikus pabrīdinājis, ka viņš uzaicina uz strelku un tāpēc maksā rēķinu!
Bārmenis
20.11.2010 19:58:58
Neredzu problēmu. Jau kādus 2-3 gadus LV katrs maksā par sevi. Ārzemēs vispār, ja aiziet kopā ar puisi, pat meitenes prasa atsevišķu rēķinu.
Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!