„Kā tas ir – kad nav savas pierastās vietas, kad esi pasaules pilsonis un dzenā putekļus pa visu zemeslodi kā tuksneša vērpete?” Retorisks, filozofiski ekstravagants jautājums...
Tieši ceļošana, manupārt, attīsta un paspilgtina izjūtu, ka tev ir mājas. Rodas izpratne, ka esi daļa no kaut kā svarīga, jo, kā zināms, viens nav ceļa gājējs gan fiziski, gan arī filozofiski, ja runājam par ceļu kā par noteikti mērķu virzību. VRPMV tūristu sindroms (viesnīcas, restorāni, pieminekļi, muzeji, veikali) nav peļams, bet kas paliek ar dzīvi aiz zeltainajiem baroka rāmjiem, sarkanajiem bieza samta aizkariem vai spoguļmirdzuma pielietajiem skatlogiem? Kādēļ neviens nevēlas iepazīt t.s. sociāli nelabvēlīgo pusi? Jo tā ir ikdiena pie mums, bet, pat ja tā ir eksotika, tā ir sejā spļaujoša un negantā balsī brēcoša.

Daļai cilvēces ceļošana un regulāra dzīvesvietas maiņa ir ierakstīta zvaigznēs. Un tā nav vis utopija, jo Toro savā "Voldenā" saka apmēram tā: "Ja vēlies kur nokļūt, tad tas būs ātrāk, ja dosies ceļā tūlīt un ar kājām, nevis pelnīsi naudu biļetei. Turklāt ceļā satiksi daudz interesantu cilvēku un daudz piedzīvosi. Bet ātrāk tāpēc, ka, kamēr pelnīsi naudu biļetei, es jau būšu galā". Iedzimtās bailes no dziļām, nezināmām upēm (lasīt – tālām un mežonīgām vietām) vairumu tur savās skavās un neļauj paspert soli ārpus dzimtās sētas, kaut gan jau pati piedzimšana ir uzskatāma par ceļojuma sākumu, par piedzīvojumu, kas turpinās mūža garumā. Kūtrākajiem ieteiktu padomāt plašākās kategorijās, protams, nezaudējot arī māju sajūtu, jo, kā teicis Franss, tā Kunga bezspēcība ir neizmērojama. Visā plašajā pasaulē jūs sargā vien vesels gars veselā miesā. Ap savu dzīves telpu apjoztie augstie mūri ir vien butaforija.
 

Tomēr, lai saprastu, ka debesis visur ir zilas un, ka vislabāk tomēr ir mājās, nav jāapceļo visa pasaule. Tas ir mazs apziņas asniņš jūsos pašos. Bet ceļošana ir vien izpratne, ilgas, taustīšanās, smiekli, asaras, pārsteigums un burvība. Bet ne izjūta. Tā vai nu ir vai nu nav. Tas ir formulējums laime un mīlestībai, kuru nevar atrast nevienā grāmatā. Ja dodaties romantiskā nedēļas nogales atpūtā, jums jārēķinās, ka romantikai ir jābūt līdzi pašiem. To nesniedz nedz lielas, satīna pielietas viesnīcas gultas, nedz saulriets, kas līgani slīkst kaut kur aiz pasaules malas (lai gan jāatzīst, ka tas ir labs katalizators)... Neviens tūrisma ceļvedis to neraksta, bet vajadzētu!

Katrā ziņā pirms katras čemodāna kravāšanas rekomendēju veikt iekšējo ceļošanas filozofijas revīziju – vai tas ir nepieciešams, kādēļ es to vēlos, kādēļ man tas nav vajadzīgs vai kāds ir mans mērķis? Bet ir viena absolūti diagnosticēta slimība, kurai universālais, amtiseptiskais līdzeklis ir ceļošana. Tās ir dvēseles skumjas.