Ceturtdiena, 17. Oktobris, 2019
Karīna, Gaits
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Ziemassvētku brauciens

trešdiena, 1. decembris (2010)   

Braucām diezgan ilgi. Bija auksta nakts. Sniga. Sacēlās putenis. Redzamība bija pielīdzināma nullei. Nācās braukt lēnāk, lai nepazaudētu ceļu.
- Esmu precējies. – tu negaidīti sacīji.
Tavs skatiens pievērsās rokas zeltnesim, uz kura spīdēja laulības gredzena stīpiņa. Likās, ka redzi to pirmo reizi. Tad tu pasmaidīji, it kā beidzot būtu aptvēris savu statusu un manu izpratni par to. Tad tavs skatiens pārslīdēja manām rokām. Pirkstus rotāja vismaz pieci gredzeni, bet tumsā tu noteikti to neievēroji un arī ceļš prasīja tavu uzmanību.

 


Tu mēģināji kaut ko saskatīt caur puteņa mestajiem sniega vāliem. Izbrīnā paskatījies uz mani. Nospurdzoties es atbildēju uz tavu jautājumu, kas palika noklusēts, pamāji, kā man piekrizdams. Neko nevienam nevajadzēja paskaidrot.
Smagā autiņa kabīnē bija silti. Jutos labi. Kad tu teici – Mana sieva ar bērniem tagad slēpo. – es atbildēju – Mēs arī esam sniegā.
Tava roka bija uz mana ceļgala. Es aizvēru acis.

 


Mūsu pazīšanās bija mazs brīnums. Dēļ gadalaika. Tas bija 24.decembra vakars. Nokrāvusies ar čemodāniem, es gāju pāri ielai. Visapkārt bija cilvēki, kas kaut kur steidzās ar izmisumu sejā un dāvanu saišķiem padusē. Strauji garām aiznesās velosipēdists, liekot man zaudēt līdzsvaru un uzlidot pie trotuāra stāvošai mašīnai.

 


Tu biji ielas otrā pusē. Gatavojies ierāpties smagā kabīnē. Mašīna bija liela. Varbūt tikko piegādāji kravu veikalam? Tu apstājies. Strauji palēkdamies meties man palīgā. Biju nedaudz izbijusies. Vairāk nekas.
- Jums viss kārtībā? Nekas nav noticis? – tu vaicāji.
Pacēli manus čemodānus. Sapratu, ka esi daudz garāks par mani. Smaidīji. Tavas acis dzirkstīja un bija tik zaļas.
- Dodaties atpūsties?
- Jā.

 


Biju plānojusi vēl šovakar atrasties Vīnē, lai tur sagaidītu cēlā vientulībā Ziemassvētku rītu, bet nokavēju reģistrāciju. Nācās doties atpakaļ uz centru, lai meklētu iespēju atrast transportu, kas mani nogādātu mājās. Tu paskatījies man acīs, pagriezies un sacīji – Klau, man ir doma...
Un te nu mēs esam...
Tu ātri aizpildīji papīrus birojā. Un tā mēs devāmies šajā garajā, negaidītajā Ziemassvētku ceļojumā.
Iebraucām mežā, tu brauci vēl lēnāk. Uz sekundi atrāvi savu roku no mana ceļgala, lai pārslēgtu ātrumu un atkal to noliki atpakaļ.

 


- Ja pavisam godīgi, esmu kautrīgs.
Man patika šī dīvainā saruna, kurā vārdiem, šķiet, bija pavisam jauna nozīme. Intonācija kādā tu teici – Ja pavisam godīgi – solīja tik daudz.
- Godīgi? Es nepārklausījos?
- Nu, varbūt ne vienmēr...
- Bet šodien?
- Pavisam nedaudz.
- Dēļ manis?
- Pateicoties tev.
- Un ko tu jūti?
- Jūtos kā noziedznieks.
Padomāju, ka tu nerunātā tā, kā būtu jārunā vienkāršam smagā šoferim. Un tavu domu gaita man arī patika.
- Smieklīgi. – es teicu.
- Priekš smagā vadītāja? – tu atbildēji un atkal pasmaidīji.
Es vēroju tevi. Redzēju tumšās uzacis un mazās smieklu krunciņas pie acīm. Vienmēr uzskatīju, ka tā ir jāizskatās vislielākajam meitu ģēģerim. Un es ļāvos pavesties.
Es paņēmu tavu roku savās plaukstās. Tā bija silta, spēcīga un pieredzējusi. Piepaceļot svārkus, es ļāvu tai pārbaudīt sevi.
- Hmmm... es nedomāju, ka t esi tāda...
- Es neesmu tāda.
- Tikai šonakt?
- Jā.
- Kāpēc?
- Šovakar ir Ziemassvētki.
Tavā sejā iegūla vilšanās rieva.
- Un es domāju, ka manis dēļ.
- Pateicoties tev. – es izlaboju.

 


Šo norunu mēs nostiprinājām sasmaidoties.
- Skaties uz ceļu! Mūsu rokas ir pietiekami pieaugušas, lai būtu pastāvīgas un iztiktu bez mums. It sevišķi tavas.
- Liela roka ne vienmēr ir priekšrocība. – tu atrauci, taustīdamies pēc manām biksītēm.
Es neko neatbildēju. Tikai pieliecos un novilku traucējošos apģērba gabalus. Tad iespiedos krēslā, atpletu kājas un aizvēru acis. Tava roka tēloja nevainīgu jaunuvi. No sākuma tā kutināja mana kaunuma spalvas, lēnām slīdēja pār to, liegi tam pieskaroties ar pirkstu galiem.
Smagais rūca un kratījās pa bedraino ceļu. Katrs šis grūdiens lika man iedrebēties.
- Saki tu man... – tu sāki teikt...
Es visu sapratu pareizi. Tu vēlējies

 

saprast, ko es šobrīd jūtu.
- Esmu dzirdējusi, ka daži viņu sauc par kaķeni. Un tātad, mana kaķene tūlīt sāks murrāt. – es sacīju.
- Es mīlu dzīvniekus.
- Viņi vienmēr uz mīlestību atbild ar mīlestību. – es nočukstēju, juzdama kā viens no taviem noklīdušajiem pirkstiem ienāk manī. Izskatās, ka tev tas iepatikās. Tu sāki to lēnām ielikt un izņemt no manis. Es uzmanīgi savu roku paliku uz tavas plaukstas, sataustīju savu piebriedušo klitoru un nesteidzīgi sāku to glāstīt.
Es sapņoju. Sapņoju, ka esmu jūrā, ļaujos viļņu šūpai. Mana starpene bija šī jūra, viļņi sitās pret krastu – bēgums, paisums...
Es peldēju ar vien dziļāk šajās tumšajās un sāļajās dzīlēs. Kustības manī kļuva ar vien mērķtiecīgākas – šurpu, turpu, iekšā ,ārā. Es kļuvu kā zemūdens ala, kā zemūdens krauja. Tūlīt pienāks tas brīdis, kad man vajadzēs ko lielu un spēcīgu, valdošu un pakļaujošu. Kādu ar ko es varu karot, pretoties. Ihtiandrs kurš meklē pa pasauli savu argonautu. Es gribu, lai mani paņem...

 


Tu mašīnu vadīji pārliecinoši. Uzmanīgi sekoji ceļam. Tevi absolūti neinteresēja vētra, kas trakoja manī. Tu žēlsirdīgi atvēlēji man arī otru pirkstu, bet tajā pat laikā tavas kustības kļuva lēnākas, tā palielinot manas mokas.
 

 

- Tu esi slapja! – tu konstatēji.
- Tu mani tādu padarīji. Esmu kā osta pēc vētras. Tad, kad viļņi ir rimuši.
Uzliku roku uz tavu bikšu priekšas. Tu piepacēlies, lai es varētu ērtāk tev tikt klāt. Es paņēmu tavu locekli.
Nav nekā patīkamāka kā glāstīt piebriedušu locekli, sapņot. Man tas patika.
Es tevi nezinu. Bet zinu, ka manī ir vietiņa priekš tevis. Šajā mirklī es sapratu cik ļoti mēs viens otru papildinām. Locekli, ko es turēju savā rokā, vēlējos sev pielaikot. Vēlējos viņu skūpstīt ar neredzētu alkatību un slāpēm, vēlējos, lai tas top par manu daļu, lai mēs kļūstam viens vesels. Bet es zināju, ja noliekšos pie Tā, tad tev nāksies atraut roku no manis. Un to es nevēlējos. Sprādziens tuvojās. Es vairs nevarēju sevi kontrolēt. Vainīgi paskatījos uz tevi...
- Man liekas, ka es tūlīt...
- Lieliski. – tu vienkārši atbildēji, atlaizdams manus grēkus.
- Tikai neapstājies!

 


Tu visu saprati. Tavi pirksti kļuva arvien kaislīgāki. Tie varēja pārraut jebkuru šķērsli. Uz priekšu un atpakaļ, maigi un nesteidzīgi uz priekšu, gandrīz jau ārā un atkal iekšā, atkal atpakaļ un ar spēku dziļumā... Es gribu tevi. Es gribu būt tava... Vilnis mani panāk un pārņem. Ak, dievs! Jā...
Es cieši saspiežu tavu stingo locekli rokā un peldu labsajūtas viļņos. Esmu ne šajā pasaulē, bet tur tajā – labsajūtas un baudas pasaulē. Man ir seksa šoks.
Tu piebrauc ceļa malā. Izslēdz aizdedzi. Es pagriežos. Vēl jo projām degu un man trūkst elpas. Tu skaidro – Ja es neapstātos, mēs iebrauktu grāvī.
Es piekrītoši tev pamāju.

 

- Tev taisnība. Un man nav spēka. Man bija ļoti labi.
T piekrītoši pamāj. – Es esmu laimīgs – teatrāli nober, paceļot augšup rokas. Es redzu tev uz pirkstiem savas kaisles sulu.
- Pagaidi, arī tev būs labi.
Es pieliecos pie tava klēpja. Tavam loceklim ir satraucoša un spēcīga smarža. Tas atkal ceļas man pretim. Nolaizu tā galviņu. Tā ir slidena. Mana mēle glāsta visu tavu locekli, no augšas līdz apakšai. Kā vēlos to apēst. Vīrietī nav nekā cita ēdama. Tas ir stingrs, lokans un tik maigs, ka mēlei tā vien gribas dancot ap to.
Tavs loceklis ir par lielu, lai satilptu manā mutē... vismaz tādā pozā, kāda man bija šobrīd. Mans klēpis no jauna uzliesmo. Mana kaķene ir izsalkusi.
- Dod man viņu!
- Nē, turpini!
- Lūdzu, es alkstu viņu!
- Lūdz labāk!
- Nāc pie manis. Es lūdzu. Es degu. Pieskaries man. Esmu slapja un pludoju. Paņem mani, savādāk es nojūgšos. Tev būs labi.
- Nē, turpini.
- Nāc pie manis, velns parāvis! Paskaties, viņš arī grib mani. Tas ir piebriedis un gatavs uzsprāgt, ja tu neienāksi manī. Izdrāz mani! Nu, lūdzu! Tas ienāks manī bez aizķeršanās, mēs esam tam gatavi... nedrīkst būt tāds egoists. Nedrīkst taupīt tādu lielisku lietu tikai sev. Paskaties – es esmu atvērta tev. Nu ātrāk tak! Savādāk es beigšu tikai no domas vien, ka tu drāz mani. Tā nedrīkst!

 


Es drebēju. Tu atgrūdi mani krēslā, notupies uz savējā, nolaižot bikses... Tu manī ienāci kā pa ieeļļotu ceļu. Es jutu tavu smaržu. Kāds zvēriskums bija pārņēmis mani. Apēd mani. Šovakar ir Ziemassvētki un es esmu tavs svētku galda mielasts.
Tavs loceklis ienāca manī dziļi, dziļi. Tas ir stingrs. Spēcīgs. Es jutu kā viņš berzē manas maksts sieniņas, liekot drebēt no nepiedzīvotas labsajūtas. Bet viņš tikai kļuva arvien spēcīgāks. Mans pirksts spēlējās ar klitoru, kā ar mandolīnas stīgām. Ar otru roku es turēju viņa oliņas, lielas un smagas. Es degu no kaisles, domājot par viņu. Tu biji mans Ziemassvētku saldais ēdiens. Es tavs. Ēd! Ēd! Cienājies un mielojies! Es uzbudinājos vēl vairāk, iztēlojoties kā tu eksplodē un ar vien ciešāk spiedu tavus pautus kā vēlēdamās tos iztukšot.

 


- Beidz. Beidz taču!
- Nē, no sākuma tu!
- Nē, es vēl nevaru. Pagaidām nevaru!
Kā lai es tev lieku saprast, ka mans orgasms ir saistīts ar tavējo?
- Tu pirmā. Pirmā beidz! – tu aizsmacis čuksti.
Es saprotu, ka tu gaidīsi tik ilgi, cik būs vajadzīgs, lai es sasniegtu baudas bezdibeni.
- Saki ko vēlies! Saki. Tu esi tik skaista.
- Paņem mani visur. Arī no aizmugures.
Tu nevari iebilst. Manas vēlmes ir pavēle tev. Tu uzbrūc manai anālajai atverei ar pirkstu. Man kļūst baisi un tajā pat laikā bauda, ko tu man sniedz ir neaprakstāma.
- Vai jūti mani tur? Vai tagad tu esi gatava beigt? Gatava?
- Ja neapstāsies, es drīz beigšu. Drīz. Jā! Jā! Jā! IR! Tu arī! Nu ātrāk!
Tu nokriti uz manis. Izrādījies daudz smagāks kā šķiti. Tajā pat laikā daudz maigāks. Kad atvēru acis, sniegs jau beidza snigt. Tu savācies, sakārtojies un piesēdies pie stūres. Mana sirds vēl jo projām auļo. Ausīs skan milzīgu viļņu dārdi.
- Vari pagulēt, ja vēlies.

 

Tu norādi man uz matraci aiz krēsliem. Nē, es tevi neatstāšu vienu. Es neaizmigšu.
Un ceļojums turpinās. Lēni. Nesteidzīgi. Mēs braucam caur sniega un klusuma pielietu ausmu. Laiku pa laikam tu apstājies. Ļaudis novēl mums priecīgus Ziemassvētkus. Galvā man skan zvani. Asins vietā pa dzīslām tek šampanietis, tas nokļūst manā sirdī un dzeļ ar maziem burbulīšiem.
Tu esi tik mīļš un jocīgs. Es neko nenožēloju.
Kad saule uzausīs, mēs būsim atbraukuši. Tu teiksi: „Mēs esam galā. Kur tev jāizkāpj?”
Manu acu priekšā būs klusa un nosnigusi mazpilsēta.

 


- Stacijā.
- Ko?
- Zini. Man vajag tev atzīties. Kad mēs satikāmies, man nevajadzēja uz šejieni, bet gan uz citu vietu. Gribēju sagaidīt tu šos Ziemassvētkus. Kaut gan man ne pārāk to gribējās.
- Tev šeit nevajadzēja nokļūt?
- Nē. Man vajadzēja uz turieni.
- Bet... Bet kāpēc tu man sameloji?
- Es tevi ieraudzīju. Ieraudzīju tavu smago. Firmas nosaukumu. Un sapratu, ka tu brauc uz šejieni. Kāpēc, lai es nebrauktu ar tevi?
Tavās acīs sastinga smiekli.
- Smieklīgi.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka tad, kad satiku tevi, domāju, ka atdošu smago otram šoferim. Man vajadzēja palikt Rīgā. Esmu jau vairāk kā diennakti ceļā.
- Tad tāpēc tev vajadzēja doties uz kantori?
- Man tur vajadzēja viņu satikt.
- Tu pārkārpi noteikumus?
- It kā. Bet patiesībā nekas traks. Viņš Rīgā sastapa meiteni. Bija pat priecīgs, ka varēja palikt izklaidēties.
- Vai tev nevajadzēja sagaidīt Ziemassvētkus ar ģimeni?
- Nē, man vajadzēja sagaidīt nākamo kravu.
- Un ko tu tagad darīsi?
- Nu, no sākuma es izgulēšos un tad braukšu atpakaļ uz Rīgu.
- Kad?
- Rīt no rīta. Un...?
- Labi, kāpēc ne?
 

Komentārs par rakstu: Ziemassvētku brauciens

thkcvbonxx
14.03.2012 10:53:24
9ka9SS , [url=http://rakttygorxeb.com/]rakttygorxeb[/url], [link=http://wszbqmfqemvf.com/]wszbqmfqemvf[/link], http://pdepqjjzhttk.com/
Eu
01.12.2010 20:38:09
Jums šitādā garā turpināt, tas ir kas labs!
Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!