Otrdiena, 10. Decembris, 2019
Judīte, Guna
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Vai runāšana ir sudrabs?

ceturtdiena, 27. janvāris (2011)   

-Vai tiešām tu, mana labākā draudzene, uzzinot, ka mans vīrs mani krāpj to man nepateiksi? – šodien man vaicāja draudzene. Mēs sēdējām pie kvēlojoša kamīna, istabā bija kluss, silts un omulīgi. Viņa jau ne pirmo reizi uzsāka sarunu par šo jautājumu. – Kāpēc tas tevi tā uztrauc? Tu mīli savu vīru? Viņš mīl tevi? Jūs esat laimīgi?

 


Uz katru no maniem jautājumiem viņa apstiprinoši pamāja. – Un tu vēlies, lai es tevi informēju, ka tavs vīrs tevi krāpj un sagrauju visu? – Es nevēlos būt tā, kas uzzina visu pēdējā. Nevēlos būt muļķe. Es gribu visu zināt. Viņš mani krāps, bet es viņu skūpstīšu, mīlēšu? Kā tas izskatīsies? – Kas tad tevi īsti uztrauc vairāk – tas kā tas no malas izskatīsies vai tas, ka tev mājās viss ir kārtībā? – Domāju, ka viens otram nemaisa. – Bet vai tu vari iedomāties savu dzīvi, kāda tā būs tālāk, kad tu uzzināsi, ka tevi krāpj? – Jā, es viņu... – Un tālāk kas? Kā tu ar viņu dzīvosi? Kā tu dzīvosi ar viņu tālāk uzzinot, ka viņš tevi ir krāpis? – Es šķiršos no viņa! – Un uzdāvināsi savu mīļoto sāncensei? Viegli teikt – es šķiršos.

 


Kāda būs tava dzīve pēc šķiršanās? – Viņa domās iegrimusi apklusa. Pēc brīža turpināja – Varbūt, ja es uzzināšu par viņa sānsoli, es darīšu visu, lai saglabātu savu ģimeni. – Kā? – Es cīnīšos! – Tu vēlies sevi labprātīgi ielaist ellē? Un cik ilgi tevis pietiks? – viņa klusēja, pārdomādama manis teikto – Es nestāstīšu tev par viņa sānsoli kaut vai tikai tāpēc, ka, pirmkārt, man tevis būs žēl. – es teicu, veroties viņas pārdomu pilnajā sejā. – Es negribu, lai tev sāp. Es pārāk labi saprotu, ko šādas ziņas var nodarīt. Un uzskatu, ka labāk ir nezināt kā dzīvot ellē.

 


Mēs abas klusējām, verot uguns liesmu dejā. Pēc mirkļa es turpināju – Bieži vien ir tā, ka pēc šīs ziņas saņemšanas, sieviete nespēj piedot stāstītājai par atnestajām ziņām. Ka tieši viņa – ziņu atnesēja ir vainojama ģimenes sairšanā. Un viņu draudzībai pienāk gals. Sieviete var piedot neuzticīgajam vīram, lai saglabātu ģimeni, bet piedot draudzenei, kas ir kļuvusi par viņas pazemojuma liecinieci, viņa piedot nespēj. – Var jau būt, ka tev kā vienmēr ir taisnība. Es arī draudzenei nespētu piedot savu pazemojumu. – Bez tam stāstīt vīrietim vai sievietei, ka tas tiek krāpts, ir visai bīstami. Nav jau zināms, kā cilvēks reaģēs. Cilvēki ir tik dažādi un to nervu sistēmas stabilitāte arī būtiski atšķiras. – Es sāku viņai stāstīt senu stāstu:

 


Viņi draudzējās jau no skolas sola. Beidzot universitāti, apprecējās. Visi apskauda viņu kluso un mierīgo, laimes pielieto mīlestību. Tikai viena negācija meta ēnu uz viņu idilli – viņiem nebija bērnu. Viņš gribēja dēlu. Viņa ilgstoši ārstējās, līdz beidzot brīnums notika – viņa bija stāvoklī. Bērns piedzima pirms laika, mazs, tievs, slimīgs. Prasīja sev nedalītu uzmanību un mīlestību, bezgalīgas rūpes. Un kā jau tas mēdz notikties, mīlestība uz vīru nokļuva otrajā plānā. Tas viņu nemulsināja, viņš saprata un vienmēr viņai palīdzēja.

 


Katru vasaru viņa ar bērnu braukāja pa sanatorijām, ilgstoši atstājot vīru vienu mājās. Viņa uzticējās. Ticēja. Ticēja kā sev – viņš nekad nenodos viņu un dēlu. Bet reiz atgriežoties, viņa uzzināja, ka viņas prombūtnē vīrs nebūt nav bijis vientuļš, pamests un nelaimīgs. Par to viņai izstāstīja draudzene. Viņa nespēja dzirdētajam noticēt. Nespēja noticēt, ka vīrs viņu ir krāpis. Katru vakaru viņa pratināja vīru – Vai tā ir patiesība? Vai tiešām tā ir? – Viņai gribējās, lai viņš pats visā atzīstas. Vīrs tikai mierināja viņu, ka tās ir draudzenes iedomas, ka viņa to visu ir izdomājusi, ka viņš mīl viņu un tikai viņu. Viņš visādi mēģināja viņu pārliecināt, lūdzās, lai viņa notic.

 


Un patiesībā viņš tiešām mīl tikai viņu. Rakstīja viņai mīlestības pilnas vēstules, kad viņa bija prom, ar nepacietību gaidīja viņas atgriešanos, gatavojās tai, remontējot dzīvokli.
Vienu reizi, viņš atgriezās no medībām, kur bija kopā ar draugiem, kā parasti iedzēra. Noguris, nogājis pa dziļajiem sniegiem neskaitāmus kilometrus, viņš vēlējās gulēt. Bet viņai mieru nedeva dvēseli grauzošais tārps – vai tiešām viņš tā varēja izrīkoties ar viņu? Vai viņš izklaidējās, kad viņa ārstējās? Cik tad patiesībā viņa nezina? Cik negulētas naktis viņai vēl būs jāizcieš? Bet viņš? Viņš taču visu šo laiku ir viņu krāpis!!!

 


Un atkal viņa nogurušajam vīram sāka uzdot mūžīgo jautājumu – Vai tā ir patiesība? Tu mani krāpi? – Šoreiz viņš neizturēja.- Jā, patiesība. To tu vēlies dzirdēt? Liecies mierā, es gribu gulēt! – Pēc viņa teiktā viņa ilgi nespēja nomierināties. – Tātad tā ir taisnība! Kā viņš varēja?! – Un veroties saldi guļošajā vīrā, viņā nobrieda doma – Tā tālāk dzīvot nevar! – viņa nespēs pārdzīvot šo nodevību. Vajag izbeigt visu šo murgu.

 


Sākumā viņa apsvēra pašnāvību – Lai dzīvo viens, lai moka viņu sirdsapziņa. – domāja viņa, no antresola norausdama virvi. Bet cita doma viņu apstādināja – Viņš taču dzīvos un priecāsies, ka es esmu mirusi, bet viņš ir brīvs! Nu nē! – Naids, dusmas viņu žņaudza – Nē, tas būs viņš, kas gulēs kapā!
Paķērusi medību dunci, viņa ar visu spēku iebelza vīram. Vīrs noelsās sāpēs, stingri iekrampējusies duncī, viņa savā izmisumā sāka durt. Durt neskatoties. Izliekot visas savas dvēseles mokas.

 


Ar asiņaino dunci rokās, viņa noslīga pie gultas. No rīta viņa devās uz policiju. Visu izmeklēšanas laiku un tiesā viņa neko nenoliedza. Klusā, trīcošā balsī viņa stāstīja notikušo. Viņas labākā draudzene bija lieciniece tiesā. Tiesnese neizturēja un uzjautāja draudzenei – Vai jūs nenožēlojiet, ka izstāstījāt apsūdzētajai par vīra krāpšanu? – Draudzene klusēja. Viņa nožēloja. Bet bija par vēlu ko mainīt. Kas varēja iedomāties, ka viss beigsies tā?
 

Komentārs par rakstu: Vai runāšana ir sudrabs?

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!