Trešdiena, 11. Decembris, 2019
Valdis, Voldemārs, Valdemārs
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Birokrāta sāga (1.daļa)

trešdiena, 3. marts (2010)   

Skumīgu sirdi devos uz darbu. Atkal tās pašas nīgrās vai priecīgās sejas. Dažas mīļas un jaukas kā sviesta kūciņas, dažas skābas kā dzērvenes – proti labas, ja ar mēru. Daži lietišķi – labdien, dažas “personīgas” sarunas par ne par ko un atpakaļ uz māju pie televizora , ledusskapja, kaimiņa kaķa un lietus pakšķoņas un palodzes. Kaut kur apziņā glabājās informācija, ka var būt arī savādāk. Ka reiz ir bijis savādāk.

 


Tas protams bija pretrunā ar sabiedrības viedokli, ka es šobrīd dzīvoju sabiedrības normu akceptētu un pareizu dzīvi. Tas bija traucējoši, tomēr ar katru dienu šī pareizā dzīve kļuva arvien pieņemamāka. Šī dzīve iesūca kā purvs. Regulārās algas dienas, kārtīgi izpildītas priekšnieka prasības, rūpīga visu likumu ievērošana, jo nepaklausība var samaitāt karjeru. Un laba karjera nodrošināja iespēju sēdēt kantorī līdz nāvei, jo līdz pensija nodzīvot diezin vai ir lemts.
Iekārtojos krēslā, sāku iesildīt kompi ar kārtējo birokrātiskās darba dzejas gabalu, kad pēkšņi atskanēja sekretāres balss: “Valdīīīīī!!!! Pie šefa!”. “Oho! Vai jauns darbiņš?”

 


Pēc vienkārši jauna darbiņa tas gan neizskatījās, tad to noliktu man uz galda pieklājīgi. Te visi ir tik draudzīgi un pieklājīgi kā bērēs. Devos pie šefa uz viņa steliņģi.
Pie viņa sēž simpātiska jauna būtne tipiskā stervas kostīmiņā. Šefs tāds samulsis. “Valdi, tā ir mūsu kolēģe. Viņai vajag nelielu informatīvu palīdzību. Ministrija iedeva visas pielaides.”. Es paskatos uz šefu ar neizpratni - kāpēc mani, informāciju var izdrukāt arī sekretāre!? Šefs saprot mani bez vārdiem: “Kolēģei vajag salīdzināt vecos dokumentus un pārtulkot tos.”

 


Oho – tātad, kolēģe ir no tālienes un neatrodas neviena, kas vēlētos ķēpāties ar tulkošanu. Labi, ko lai saka... Labākajā gadījumā tas nozīmē četrreiz dārgākas pusdienas. Es taču nebarošu ciemiņu ar sviestmaizēm un neļaušu maksāt par pusdienām. Tik daudz pieklājības man vēl piemīt. Ejam atpakaļ uz manu steliņģi un ķeramies vērsim pie ragiem. Izrādās, ka jaunajai dāmai vajag patiešām vecas lietas un patiešām jātulko daudz, jo viņa runā tikai angliski un krieviski, bet vecie papīri ir rakstīti latviski, tikai veidlapu sākumā ir krievu un latviešu valodas.

 


Darba apjoms milzīgs un man jau sāk šķist, ka arī vakariņas būs jāēd kafejnīcā, jo pagatavošanai nebūs laika. Darbs rada kaislības un meiča rāda raksturiņu: “es domāju, ka jādara tā...” ir viņas mīļākā frāze. To nespēj labot pat atkārtotās, acīmredzamās kļūdas. Pamazām noskaidrojas arī iemesls, dāma ir beigusi mācību iestādi, kuras nosaukumu uzzinot, man ir neērti izteikt viņai aizrādījumus. Tomēr kļūdās visi, sevišķi, ja aizraujas ar darbu. Sākas jau visai prozaiski – ar papīra raušanu no rokām, mēģinājumiem pabīdīt otra galvu sānis, tam izmantojot savu pieri, tikai lai iemestu skatu vajadzīgajā rindiņā. Tomēr ar laiku arī citādā ziņā topu vērtēts kā prāta cīņai cienīgs pretinieks. Tas sajūtams izteicienos un attieksmē.

 


Darba idilli pārtrauc apkopējas darbs: “Neaizmirstiet ieslēgt signalizāciju!”. Oho, jau pusseši. Paskatos uz kolēģi, bet viņa ignorē manu skatienu, ieurbusies papīrā. Nu ko tad es... Nepadošos. Ķeramies darbam ar jaunu sparu. Kafija jau atdzisusi, ķermeņi sakarsuši un vairs nejūt pieskārienus. Ja sākumā reaģējām atraujoties un atvainojoties, tad nu tas ir aizmirsts. Logā zvēro rieta saule. Papīrs nokrīt uz grīdas un mēs traucamies tam pakaļ. Likumsakarīgi, ka viņas krēsls lido pāri pus kabinetam, jo esam sadūrušies pusceļā uz pagaldi un manus kārtīga vīrieša simts ar asti pagrūst no ceļa ir neiespējami, tā kā viņas atsperīgi vingrais ķermenis amortizē pret manu plecu un atsitiens caur kāju augšgalu (O, kas pa gurniem!) trāpa nelaimīgajam biroja krēslam. Šķiet viņai ir aizsitusies elpa, jo sastingst kustībā. Satveru viņas plecus, kas ir apaļi un vingri, lai palīdzētu piecelties, ieskatoties viņas acīs, samanu tur apmulsumu un skurbumu. Viņa nevis ceļas, bet slīgst uz manu pusi. Mūsu acis šķir tikai... nekas mūsu acis vairs nešķir. Skūpsts ir kaislīgs un maigs. Viņa satver manu galvu un tur to savās rokās, kamēr manējās balsta viņas ķermeni. Viņa skatās man acīs apskurbusi un tad tajās pamirdz kas velnišķīgs. Viņa atrauj savas lūpas uz mani tā, ka šķiet, ka esmu izģērbts un katrs mana ķermeņa kailais centimetrs tiek svērts un vērtēts, katrs manu birokrātisko tauku grams izsvērts...


Turpinājums sekos...
 

Komentārs par rakstu: Birokrāta sāga (1.daļa)

tulpe
08.03.2010 08:49:31
“Valdīīīīī!!!! Pie šefa!”.
Turklat so virieshu dzimuma staiguli sauc par Valdi.
Veinigi rakstijusie, liekas, sieviete :D
sēta
07.03.2010 16:03:21
Kāda starpība dāma vai ne dāma?
vispār
05.03.2010 16:05:54
Ja jau miss ero - tātad dāma.
Kur ir turpinājums?
tulpe
05.03.2010 15:57:09
Ja izlasiji lidz beigam, tad gruti nesaprast, ka ne dama. Vto cilveki salasijusies.....
Birokraats
05.03.2010 12:32:40
un shito daama raksta?
Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!