Vēl neviena sieviete nav uz mani tā skatījusies. Man ir neērti par tām dienām, ko varēju sportot bet nedarīju.
Viņas acīs tajā pat laikā interese nedziest, ķermenis lēni sāk slīgt uz manu pusi, brīdī, kad abi tupam uz grīdas starp krēsliem, galda kājām un datora vadiem. Manas rokas slīd pār viņas pleciem uz kaklu, velk viņu tuvāk un mūsu lūpas atkal saskaras. Tagad tas ir meklējošs skūpsts.
Es slidinu tās pār viņas miklo virslūpu, gar degunu, es skūpstu viņas plakstiņus un viņa kautrīgi pieliec galvu - nolikdama manu lūpu priekšā savu maigi samtaino ausi un kakla izliekumu. Es ļauju savas mēles galiņam slīdēt pa kaklu tieši zem auss ļipiņas. Viņa notrīs un piespiežas man. Viņas roka slīd pa manām krūtīm un pirksti ieslīd starp krekla pogām, šķetinot krūšu spalvas. Nagi maigi skrāpē ādu. Manas lūpas slīd pa viņas kaklu. Viņa izslejas un nu manu lūpu priekšā ir krūšu bedrīte. Kā gan es nebiju ievērojis, ka zem blūzes viņai nav krūštura? Krūtis ir stingras un augstas ar rozā krūšu galiņiem, blūze ir plāna, un cauri tai var redzēt tās piebriestam. Ar lūpām maigi pabīdu blūzi sānis, un tā pārslīd pār vienu no krūšu galiņiem. Maigi pieskaros tam ar lūpam. Tas pēkšņi kļūst tumšs un smails. Viņa ar savu roku parauj blūzi un tā atveras, atklājot abas krūtis, tik maigas un vēlamas, viņa grūž savas krūtis uz priekšu un es iekožos viņas krūšu galā ar ilgu un maigu kodienu. Viņa ievaidas un jūtu, ka viņas ķermenis kļūst vārīgs un padevīgs. Es slidinu savas rokas pār viņas pleciem un blūze nokrīt aiz viņas uz grīdas, manas lūpas piekļaujas vijas nabai.
“Ko tu dari?” Jautājums šķistu pārmetošs, ja ne tā tonis. Tas skan kā pavēle darboties, pielietojot visu savu zināšanu bagāžu. Nekā mīļā sirds, nebūs tev bagāžas.
Viņas puskailais ķermenis izskatās kā klāts ar dzintara putekļiem, tas ir samtains un kaisles vai vienkārši karstuma ietekmē katra pūciņa šķiet norasojusi, un slīpie saules stari lūst neskaitāmos zeltaini sarkanos staros. Manis pēc tagad varētu arī ierasties kolēģi, tas vairs neko nemainītu. Pārdomās esmu sastindzis un skatos viņas acīs. Tās veras man pretī ar apskurbumu, tad interesi, tad tādām kā izbailēm, tad starp mūsu acīm pārlec sapratnes dzirksts - vārdi tam ir par lēnu. Viņas acis kaislē satumst un kļūst dziļas un mežonīgas. Es jūtu ar katru savu plaukstu ādas šūnu viņas ķermeni. No šī stāvokļa ir tikai viens ceļš - man viņā. Viņai...ap mani.
Ceļš var būt īss, bet varbūt arī nē. Un varbūt ar atkārtojumiem, sāngājieniem, rikšiem, aulekšiem, solīšiem… Manas lūpas cenšas attēlot manā prātā notiekošo uz viņas ķermeņa jūtīgākajiem laukumiņiem. Viņas rokas uz brīdi iekrampējas pašas aukšstilbu iekšmalē kā cenšoties atraut tās vaļā. Viņa ir paplētusi kājas un viņas tās slīd gar manām padusēm. Viņas pirksti ir tikuši skaidrībā ar manām pogām un mans krekls seko viņas blūzei - tikai uz otru pusi.
Viņa uzbrūk un es ļaujos. Viņas lūpas atrod manas un zobiņi asi piespiežas manām lūpām. Viņa cenšas būt strauja, mēli iedurot man ausī. ”Au!”, iekoda ausī! Kur tu skrien, mīļā? Satveru viņas galvu un atliecu to atpakaļ. Satveru ap vidukli un ceļu augšup krēslā. Mana mēle slīd pa viņas krūšu starpu uz leju pāri viņas nabai uz to vietu, kur vajadzēja būt viņas svārku jostai, bet tās vietā mana mēle jau slīd pāri viņas .... lūpām. Viņas svārki ir palikuši uz grīdas kopā ar biksītēm un zeķubiksēm. Manas rokas ir aptvērušas viņas gurnus, kas nu balstās pret mana lieliskā grozāmā krēsla malu. Viņas kājas ir ieplestas un mana mēle ieslīd viņā, pašķirot piebriedušās lūpas no kurām spraucas rozā un krokotas maigas ādas maliņas. Viņa ir tik slapja cik vien sieviete var būt slapja. Āda noraso ar sviedru lāsītēm. Mana mēle piespiežas viņas klitoram un tajā brīdī viņas kājas sacērtas ap manu galvu, jutu kā viņas ķermenis atsperīgi iztaisnojas un ar melodisku krakšķi lūzt mana krēsla atzveltne, tomēr tā netiek sevišķi tālu un paliek līmeniski….