Trešdiena, 11. Decembris, 2019
Valdis, Voldemārs, Valdemārs
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Birokrāta sāga 3.daļa

svētdiena, 7. marts (2010)   

Bleķis, viss ir bleķis. Bet sasodīti pareizi labs ķīniešu bleķis. Atzveltne neatdalās un neaizlido pa gaisu, ka vecajiem krievu laiku koka krēsliem, ja tā notiktu, domāju, ka tā būtu pēdējā mīlēšanās manā mūžā. Mīlas objekts, kaut gracioza būtne, salīdzinājumā ar mani, tomēr, nav nekāda laumiņa, savi 70 kilogrami viņā ir noteikti.
Nu jā, vīrieši nav suņi, uz kauliem nekrīt, un es, kaut arī esmu Latvijas valsts sektorā strādājošais, uzskatu sevi par vīrieti (Armēņu radio jautā: “Kā atšķirt vīrieti no tēviņa?” – “Vīrietim ir nauda”).

 


Turklāt, te nav tikai apaļumi vien, tie ir pildīti ar visai dzelžainiem muskuļiem, to es lieliski jūtu manam skaustam apvītajās kājās. Lidojot atmuguriski no krēsla tie viegli varētu atdalīt manu galvu no rumpja. Uhh, tas būtu kaut kas, tādā izteiktā japāņu pornogrāfijas stilā.
Tomēr krēsla atzveltne apstājas īstā brīdī, kaut arī kaut kas manā kaklā nokrakšķ, jūtos lieliski un mana, mana... mana? Eh, kāda starpība, mana mīļotā sieviete, nedaudz pārsteigta. Šķiet šādi vingrinājumi viņu ir pārsteiguši nesagatavotu un viņa ir ievērojami uzkarsusi. Tas jūtams viņas ķermeņa trīsēšanā, viņas centienos atkārtot katru manas galvas kustību ar savu kāju muskuļiem, kaut arī pamatā tie tagad velk manu galvu uz augšu. Viņa ir ieķērusies manos delmos un velk mani sev klāt čukstot: “Nāc, Nāc ātrāk!”
 

 

Nē, tā nu tas neies krastā. Es tikai būšu ieskrējies, kad tu jau beigsi, tad es nevarēšu pareizā brīdī apstāties, bet tu jau būsi atdzisusi, un man nāksies noskatīties, kā orgasma gaidas tavās acīs nomaina gaidas pēc brīža, kad beigsies izvarošana.
Nē, mīļā, tu man beigsi šādi un tad mēs padomāsim kāds būs turpinājums, varbūt izmantosim iespējas ko sniedz visai atsperīgais, grozāmais biroja krēsls, ar atlauzto atzveltni un ritentiņiem? Man prātā iezogas vismaz pieci visai izvirtīgi scenāriji. Vai pārcelsimies uz galdu? Hmm, visai neērti, turklāt šabloniski, tā drāzt sievieti, kā šefs sekretāri lētā pornofilmā. Nez vai viņa dzīvo viesnīcā, vai piekritīs vakara turpinājumam citur?
Labi, ka domas netraucē manas mēles un roku kustībām. Viņas centieni panākt standarta versiju kļūst aizvien formālāki. Vai tiešām viņa ir tik puritāniska, ka neviens ar viņu tā nav izrīkojies?

 


Versijas, versijas. Turpināt tūlīt vai pavilkt pasākumu garumā?
Es taču arī neesmu no dzelzs, man arī gribas ieiet viņā un no augšas vērot katru viņas vijīgā ķermeņa kustību, just kā mainās saskares punkti starp viņas un manu ķermeni, katru kontrakciju, katru skaņu, ne tikai dzirdēt, bet sajust kā tā rodas, kaut kur dziļi viņas vai manā ķermenī, kā trīsas, kāpj uz augšu un izlaužas kā elsas, vaids vai šļaksts.
Aha, tuvojamies. Viņa beidz strauji, elsojot un muskuļiem trīsot, viņa neapzināti nodara man sāpes. Bet nu es esmu jau tik tālu, ka tam nav nozīme.
Es turpinu vēl aktīvāk.

 


Jūtu, kā viņa apmulst, pat klusais: ”ko tu dari?” skan ar patiesu izbrīnu. Es pametu viņu un pievelku sev klāt ar visu krēslu. Tā augstums ir tieši atbilstošs mūsu ķermeņu fizioloģijai. Es pārliecos viņai pāri, atkārtojot ceļu no apakšas uz augšu, pāri nabai, krūtīm uz lūpām. Acis ir apjukušas, bet rokas meklē mani, tās krampjaini glāsta visu manu ķermeni, tad viena roka satausta manu darbarīku un nekavējoties to satvērusi, rauj klāt vietai, kur es visvairāk alkstu atrasties. Es pat nedomāju pretoties, pēc pirmā orgasma viņa ir vēl slapjāka un iekļūt viņā ir ne vien viegli, bet arī satriecoši jutekliski. Viņa slīd ap mani un sakļaujas kā knaibles. Es jūtos, kā ieslodzīts viņā. Tagad viņa ir tikpat valdoša kā es, viņas kāju spēks un krēsla ritentiņi dod viņai lieliskas iespējas. Viņa atkal ir iekarsusi, un acīmredzami nolēmusi nepadoties.
 

 

Es kļūdos, viņas acis spīd tāds trakums, kādu neesmu jutis ne no vienas savas sievietes. Viņa kož man ausī, kuru ir pievilkusi sev klāt un čukst, ka grib mani, grib mani sajust visu, viņa esot tam gatava, mēs varam darīt visu. Tas reibina kā vīns, tas dod spārnus un atbrīvo.
Tas prasa pēc atlīdzības, tas prasa, lai es būtu vislabākais, vislabākajai sievietei.
 

 

Vislabākā sieviete, tajā pat laikā, dara visu, lai es beigtu nekavējoties. Au! Sajūtas ir neiedomājami burvīgas, mani velk kaut kur, kur es vienmēr esmu gribējis būt, es nezinu, kas tā par vietu, nekad savā dzīvē neesmu tur bijis, bet tagad kāds satrakojies spēks, kas gail šīs skaistās sievietes acīs un kvēlo viņas ķermenī, rauj mani tieši uz turieni. Es nezinu, cik tas ilgi turpinās. Kādā brīdī mūsu ķermeņi nodreb gaidās un trīsās, es jūtu, kā viņa atkal tuvojas noslēgumam, un jūtu, kā tas pats notiek ar mani. Es cenšos saplūst ar viņu.
Vīrietis, ah šis vecis, bullis, es gribu viņu, kā viņš to nesaprot, es gribu viņa spēku, es gribu zināt vai viņš varētu būt labs man, vai varētu būt mans vienmēr, es gribu...

 


Es veros viņas acīs, kurās lēnā apmierinājuma jūrā grimst mežonīgie jautājumi, kas uz brīdi skanēja manā apziņā.
Vai viņa tos izkliedza, vai es tos lasīju viņas acīs, vai jutu ar visu ķermeni, nezinu.
Veramies viens otrā brīdi un tad atkal savijamies skūpstā. Ir tik labi sajust viņas ķermeni un skūpstīt viņu, nekur nav jāskrien, saule ir norietējusi. Mūs apgaismo spokaini zilganzaļā monitoru gaisma.
“Vau, un ko mēs stulbeņi tagad darīsim?”, tas ir viņas jautājums, es vēl neesmu attapies. Drēbēm kirdik, uz ielas neiziesi, pat ja taksi izsauksi, dabūsi sarkt. Abi nosvīduši kā tādi rukši, pa kilometru velk pēc seksa, kur mēs tādi iesim?
“Gulēsim tepat vai?”
“Joko, bet vai tev te ir duša un dvieļi.”

 


Aha, esmu dzirdējis par tādām lietām, bet redzējis gan neesmu. Tomēr lieliska izlietne mums ir, un manā skapī glabājas arī lielisks peldu dvielis. Nepadomājiet sliktu, bet par šāda pasākuma vērtību, pārliecinājos, kad reiz pēc lietusgāzes nācās birojā žāvēties. Var jau slaucīties ar virtuves dvieļiem, vai tualetes papīru, bet pielipušās papīra driskas, kas ir neizbēgamas, maz izdaiļo ikkatru neatkarīgi no dzimuma, ādas krāsas un reliģiskās pārliecības.
Tā nu savedam sevi kārtībā un esam atguvuši lietišķu izskatu, - kā divi jaunākie klerki pirms audita pārbaudes – izspūruši sarkani un aizelsušies, ar saņurcītām drēbēm uz kurām vīd mitruma traipi. Vienalga viņas seja man šķiet visskaistākā un ķermenis tikpat kails kā pirms mirkļa. Es atkal viņu gribu.

 


“Vai tuvumā ir kāda pirts?” – manas domas pārtrauc viņas jautājums.
Es neizpratnē skatos uz viņu? Vai tiešām viņa mitinās tik lētā viesnīcā?
“Man viesnīcā ir dušā bet es gribu nomazgāties, vismaz vannu!”
“Ja tevi tas nemulsina tad vanna man ir.”
“Lieliski, ceru, ka taviem mājiniekiem nebūs iebildumu?”
“Man dzīvoklī neviena nav.”
“Dīvaini, domāju, ka esi precējies.”
“Kāpēc?”
 

“Vecpuiši parasti ir neuzmanīgi mīļākie.”
“Vecmeitas tāpat.”
“Oho! Strīdamies?”
“Hmm, gribi pārbaudīt?”
“Neatteikšos.”


“Labi, darbs vienalga jāpabeidz, un tā te vēl ir gana. Ceru, ka tev būs gludeklis, lai izskatītos pēc cilvēka kad rīt atnāksim uz darbu.”


Beigas
 

Komentārs par rakstu: Birokrāta sāga 3.daļa

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!