Erotika, ir tad kad ir kur, bet nav ar ko – pornogrāfija, kad ir ar ko, bet nav kur! Bet kā ir tad, kad ir ar ko, vajag, bet negribas?
Tā arī šoreiz.
Mana vismīļākā sieviete bija iegrimusi savu biznesa problēmu risināšanā un skraidīja riņķī pa valsti kā elektriskā grīdas birste. Īsajos tikšanās brīžos apveltīja mani ar buču, kaut kur starp mūsu bērniem un mikroviļņu krāsnī silstošajām veikala delikatesēm. Ātri nodiktēja tekstu, kas man jānodod auklei, un atkal traucās darīšanās. Viņu kārtējo reizi bija pārņēmis darbošanās drudzis - nopelnīt visas pasaules naudu un kļūt par labāko biznesa sievieti.

Mani kautrīgie argumenti par to, ka nav nepieciešams virzīt uz priekšu piecdesmit projektus, no kuriem četrdesmit astoņi ir pasmelti no biznesa pamatu mācību grāmatas tapa ignorēti.
Nedomājiet par mani nepareizi, neesmu nekāds alfonsiņš vai mājamatnieks, savs bizness un arī projekti ir savi. Tikai mans bizness darbojas jau otro gadu desmitu, projektus es parasti nevirzu vairāk kā divus trīs, un arī tikai tad, kad zinu rezultātu par vismaz 75 procentiem.
Vienkārši vecums nenāk brēkdams, viņš nāk ar mīlestību pret komfortu, un es jau biju pieradis pie tā, ka man ir vismīļotā sieviete, ar kuru pavadīt laiku pēc pašu patikas, ja vien bērniem nav uznākusi kāre mūs privatizēt.
 

Tomēr mana vismīļotā periodiski mani no šīs idilles lūkoja izraut. Tā arī šoreiz.
Nevarētu teikt, ka es būtu svētais, savu grēku man ir gana dzīvē bijis, tomēr ar gadiem nāk slinkums un piesardzība. Tikai nelgas nevērtē sasniegto un lēkā no vienas vietas uz citu un no viena cauruma uz otru. Brr... Un to caurumu riņķī ir gana. Domājiet, ka es nemanu ar kādām acīm uz mani skatās auklīte un cik uzsvērti līdzjūtīgas ir viņas frāzes man dzirdot.
“Bērniņi tētis ir mājās, viņš jums ir labs un mīļš. Viņš gan par jums rūpējas. Katrs gribētu tādu tēti”. Un tā tālāk. Nē nekā piedauzīga bet tikai par mīļo un jauko TĒTI.

Vārna tāda, labi zinu kā viņa skatās uz mantām visapkārt. Domāju, ka viņa uzskata, ka tik labi viņai maksājam, jo mums ir daudz naudas. Nē, labi maksājam tikai, lai viņa labi strādātu, nespiegotu un nezagtu.
Bet kā viena sieviete var censties ieņemt otras vietu. Kad sieva klāt viņas apģērbs ir korekts un neuzkrītošs, kustības lēnas un stūrainas. Tikko sieva pazūd, bet tuvumā esmu es, apģērbs pārveidojas pats no sevis (speciāli šūts vai?) Kustības kļūst atklāti aicinošas. Kosmētiku viņa nelieto, tāpēc sievietes smarža ir izteikta ik brīdi, kad viņa ir tuvumā. Ne reizi viņa nepieliecas velti. Katru reizi, kad viņa to dara man gadās redzēt vai nu viņas dekoltē, kurā viegli trīs lieliski veidotas atsperīgas krūtis – tieši tik lielas, lai lieliski iegultos vīrieša saujā, katru reizi, kad viņa pagriežas atliecas jakas atloks un kļūst redzams puscaurspīdīgas blūzītes vāji noslēpts piebriedis krūšu gals, kas brīžiem šķiet liels kā avene un aicinoši piesarcis. Katrā pagriezienā pret mani krūšu gali tiek uzrauti uz augšu un uzvēdī tik neizturami ass feromonu vilnis, ka brīžiem ir sāpīgi sēdēt, ja kājās ir ciešākas bikses.
 

Vēl smagāk ir brīžos, kad bērni guļ un viņa nolemj noteikti piekārtot viņu mantas viesistabā, kur es sēžu. Viņa izskatās konservatīva savos svārkos, kamēr nav pieliekusies. Ar nedaudz izvērstām kājām, tā ka nevis dibens ir atšauts, bet aicinoši paplests. Vai vēl aicinošāk, nometoties ceļos. Lai kaut ko izvilktu no galdapakšas, kad mugura tiek ieliekta, un gurni pacelti uz augšu, jebkuram vīrietim visaicinošākajā žestā. Turklāt, tajā brīdī istabas klusumā atskan mitrs šmauksts ar kādu paveras viņas uzbudinātā sprauga. Pat pieejot pie galda viņas acis meklē manas un, ja izdodas sastapt manu skatienu viņa noteikti pieiet nevis pie galda malas, bet stūra un atduroties ar šekumu pret to, un viegli rīvējoties stāsta man, kā viņai patīk bērni un cik man viņi ir jauki.
 

Pēdējais modelis ir radies tieši manas salmu atraitnības brīdī – pienākt pie mana darbagalda, nostāties tā, lai viņas kaunums atrastos tikai dažus centimetrus no manas rokas un viegli šūpojot gurnus paziņot, ka bērni jau guļ un līdz rītam droši vien necelsies. Līdzjūtīgi aptaujāties, vai saimniece būs mājās (labi zina, ka nebūs) un piedāvāt - vai es ko nevēlos uz nakti vai brokastīm.
Vienreiz, muļķis tāds, piekritu brokastīm un man nācās viņu vest uz mājām. Otrreiz es to vairs nedarīšu.
 

Tik neveiklu dāmu nebiju redzējis. Kā mēģinot iesēsties mašīnā ar dibenu pa priekšu, svārki, kuri ir līdz ceļgaliem var uzrauties līdz apakšbiksītēm, gar kuru manāmi mitro maliņu ir redzama sasārtušu kaunuma lūpu josliņa, turklāt, šie svārki netiek novilkti uz leju. Kā tiek meklēta somiņa uz aizmugurējā sēdekļa un brīdī, kad cenšos palīdzēt, tiek zaudēts līdzsvars, uzslīdot man virsū, turklāt, nez kā atvērusies blūzīte, manu lūpu priekšā novieto viņas krūšu galu, kas gan tiek ar kautrīgu “AH” paslēpts. Labi, ka braucamas ir tikai desmit minūtes, citādi stāstu par vientuļo dzīvi vienistabas dzīvoklī, vienlaicīgi ar roku glāstot (neuzkrītoši) savu ceļgalu un paplesto augšstilbu iekšpusi, es nebūtu ilgi izturējis.
Protams, ka viņu vajadzētu atlaist, bet viņa ir tik iekarsusi manā medīšanā, ka patiešām lieliski rūpējas par maniem bērniem. Viņi ir apkopti pabaroti un nolikti laikus gulēt vai noslogoti ar attīstošām rotaļām, kas ļauj vairāk laika veltīt viņu tēvam. Kur es vēl dabūšu labu aukli, kamēr vismīļotā vandās apkārt?

Manai mīļotajai ir savi bērni, auklēt vēl manus viņai nav laika, to mēs varam aizpildīt ar citām lietām, vismaz kamēr vismīļotā nav atgriezusies.