Ceturtdiena, 17. Oktobris, 2019
Karīna, Gaits
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Medniece

trešdiena, 10. marts (2010)   

Man patīk vecāki vīrieši. Ne jau tā, ka es domātu, ka jaunajiem prātā tikai sekss, bet vecie ir nopietnāki. Phe, kas par muļķībām. Vienkārši es esmu sasniegusi to vecumu, kad jāsāk domāt par karjeru un ģimeni. Tajā pat laikā, gribas labi pavadīt laiku, ne tikai patusēties, piedzerties un iedot tam, kas to apmaksā, bet gūt baudu. Gūt kārtīgu baudu un nedrebināties par to, vai esmu iedzērusi tabletes, vai viņam ir prezervatīvs, vai viņš pa disenēm drāzdams citas nav ko nelāgu noķēris. Un to parasti nodrošina vecāki vīrieši. Ne jau tā, ka divdesmit un vairāk gadu, bet līdz divdesmit gadiem vecāki ir pieņemami. Tie vēl nav nevarīgi gultā, mēdz būt neprecēti un jau ir pietiekami nodrošināti.

 


Kurā brīdī es ievēroju viņu? Hm, parasti tādus neievērot ir grūti – vai arī viegli. Vīrietis, kā jau vīrietis. Tā ap 30, sēž pie sava kompīša, nāk parasti pirms manis, tā kā es viņam paskrienu garām, no darba nozūd tikpat nemanāmi kā laba ideja, no priekšnieka galvas.
Laikam tajā brīdī, kad viņā ietriecos. Jožu ap kantora stūri, bet tur – siena. Nebiju iedomājusies, ka var būt tāda izmēra neievērojams rumpis. Mana galva tikko sniedzās līdz viņa plecam, bet no trim metriem – normāls cilvēks – ne liels, ne mazs. No manu 55 kilogramu trieciena pat nesašūpojās. Pasmaidīja, pieturēja un mīļi – tā pajautāja vai viss kārtībā. Nevarētu teikt, ka kārtībā. Viņa rokas bija stingras un sajūta bija tāda, ka turot mani pie elkoņa viņš mani viegli piepaceļ no grīdas.

 

No viņa nāca jūtams karstums un izteikta vīrieša smarža – laba odekolona, un citu svešādu smaržu sajaukums – metāla, eļļas, tabakas... uzbudinoši. Jautājot viņš pielieca galvu un acīmredzot pieliecās, jo kaut arī joprojām skatījās uz mani no augšas acis bija ļoti tuvu manu acu līmenim – pelēkas, siltas, vērtējošas, vērojošas un uzmanīgas. Savādi, bet pretēji citiem vīriešiem tās vispirms ieurbās manās acīs. Sajūta bija jocīga, it kā mani pratinātu bez manas klātbūtnes. Tajās nozibsnīja tāda kā izpratne un vērtējums, kam sekoja strauja mana pārējā ķermeņa inspekcija. Nekādas izģērbšanas, nekādas manu lielisko formu vērtēšanas, pat ne mana ģērbšanās stila. Tas jau bija nekaunīgi, es labi zinu, ka esmu tā vērta. – Zilais vai? Pēc izskata nepateiksi – tie parasti ir rūpīgāki, maigāki un draudzīgāki. Šitas atgādināja pudeļu birsti, dārgu, bet ne mazāk asu.
 

 

Palika mani sāņus, palaida vaļā un aizlāčoja. Tieši aizlāčoja – dīvainā gandrīz nedzirdamā gaitā, no kuras viegli vibrēja grīda. Figūra bija lieliska – precīza trapece ar šaurāko galu uz leju, nekā lieka, nekā iztrūkstoša, nekādu ļumīgu mīkstumu. Kājas kā atsperes.
Ko viņš iedomājas – maita – palikt mani malā un vienkārši aiziet? Nu pagaidi!!!
Bet es jau neesmu vairs nekāda čurlūpiņa, kas brēkdama skries uz riņķi, vai tūlīt centīsies uzsākt atriebības intrigu.
Sāku ar personības noskaidrošanu un profila sastādīšanu. Gluži kā augstskolā mācīts: paklausos kolēģus, uzvedu uz tēmas, paskatos reakcijas, parakņājos kompītī.

 


Tā vārds uzvārds ir, dzimšanas gads, – oho! Patiesībā pieci gadi vecāks. Nekas, vecums derīgs.
Domājat, ka nelietīgi ložņāju un izmantoju dienesta iespējas savtīgos nolūkos. Ha! Draugi, Google utt. Viss, kas vajadzīgs ir rokā.
Un tātad: Oops! Precējies!!! Bet gredzenu nenēsā. Precējies, jo puika noteikti ir viņa dēls. Dīvaini, ka nav fotogrāfiju ar sievu, un vispār nav sievas fotogrāfiju, un nav linku uz sievu. Varbūt šķīries vai atraitnis? Nē, tomēr, šķīries.
Štrunts, to mēs precizēsim. Tā, interešu grupas – zilais nav, jo pārāk daudz sieviešu, turklāt veči viņa tipa – nekāda ziluma. Intereses – nenoteiktas, nav bieži redzams netā, tātad nav arī datortārps. Par to liecina arī viņa ķermenis.
Automašīna ir, pati redzēju – nav jauna, bet tipisks mačo vāģis – džips. Nu labi, ne jau džips, bet Mercedes Benz Gelendvagen, ne jauns – ap piecpadsmit gadu, civilais variants, ar dīzeļmotoru un mehānisko kārbu, koka apdari un ādas salonu – es matus, ziniet, tikai dažreiz balinu, pārējā laikā man ir labākas nodarbes – piemēram medības (ar bisi, nevis svārkiem). Tā, dzīvo ārpilsētā, tas arī nav slikti, varbūt pat varēs uz mežu līdzi paņemt.

 


Tas nu pirmajam brīdim būs gana.
Lēnām ievācu ziņas no kolēģēm, kolēģu ir tik maz, ka tos var neņemt vērā, turklāt tie izteikti atšķiras no viņa. Kolēģes nav grūti izprovocēt uz sarunu. Viņš ir kā ar medu smērēts, ja paklausās dāmu runas. Tīri tehniski neaizvietojams – vienmēr palīdzēs, pateiks priekšā, izdarīs tavā vietā, atsēdēs par tevi klientu pieņemšanas stundas – un par velti – kafija neskaitās – nekādu bučiņu, seksiņu, naudas. Svētais vai? Simpātijas darbā – nav?! Strādāt tik ilgi sieviešu kolektīvā un bez dienesta romāniņiem – toč svētais.
 

 

Kā dieva dāvana nāk kārtējā darba pusballīte. Visi pillā, nu ne pillā, bet iesiluši. Visi runā muļķības, provocē citus. Baksta arī viņu. Viņš visai neveikli atjokojas, citreiz vienkārši ignorē. Izdancina un apņurca vai katru dāmu kura vēlas, arī mani.
Hm? Šķiet es to pat neprasīju.
Toties tagad es zinu arī to, ka viņš lieliski dejo. Viņa rokās es jūtos kā sieviete, turklāt droši un iekārojama. Viņš nevilcinoties pievelk mani sev klāt iekārto mani, tā ka nekas nespiež, un ne reizi neuzkāpjot un nepiebakstot, vada mani dejā. Es pat viegli noreibu, un labprāt būtu turpinājusi. Bet pārtraukumā kolēģe man viņu noceļ. Maita!!!!

 


Vienalga viņai nekas nespīd, jo vīrs pēc stundas kārumnieci savāc, bet balle ir beigusies un viņš pazudis sabiedriskā transporta virzienā...
Vasara ir klāt, tas nozīmē, ka varu novērtēt viņu labāk.
Nu ko, ar plānu tauku kārtiņu klāts, ļoti muskuļots, ar tvirtu dibenu, spēcīgām kājām un rokām, platiem pleciem un reljefām krūtīm. Nav jau apollons, bet tāds kā satīrs. Kājas rokas un krūtis klāj vienmērīga biezu spalvu kārta, kas spurojas no krekla šķēluma un zīdaini slīd pa ādu, kad gadās spraukties viņam garām gaitenī vai atpūtas telpā pie galda. Uz rokām redzamas bālganas rētas, tās nav jaunas, bet pietiekami labi redzamas, lai saprastu, ka bojājumi bijuši smagi, ne vienu reizi vien un persona nav nekāds baltrocītis.
Un tad nāk dieva dāvana. Kontroles pasākums. Oficiāli, jau saucās gudrāk, bet, lai ir tā.

 


Tādi negadās bieži, bet atkal kaut kur kāds kantoris izrādījās pietiekami dumjš, lai savārījis mēslus, pēc tam atzītos, ka nav ievērojis to, kas mūsu kantorim jākontrolē. Rezultātā skandāls un mums darbs ārpus darba laika, tēlojot rūpīgos uzraugus.
Un tad izrādās, ja jaunākais jērs, kam tas jādara esmu es, bet vienīgais pieejamais šoferis un miesassargs ir viņš.
Pirms tam biju redzējusi, kā to dara vecākās kolēģes, nu bija mana kārta. Rūpīgi sagatavojos, saliku visus papīrus un gaidu, kad jābrauc. Pa durvīm iebāžas viņa galva ar smaidu. Nē, ne tā – pa durvīm pabāžas viņa smaids, kam seko galva. - Čau, ko gaidi? Cikos pie tevis piebraukt un uz kurieni? Es neizpratnē? Es nekur netaisos skriet. -Vispirms aizbraukšu mājās paēst un pārģērbties, ko arī tev iesaku, tad kādu stundu atvilkties un sākt ap kādiem astoņiem. Tagad ir četri un mums laiks iet mājās. -
Tādu scenāriju es negaidīju. Ātri nokomentēju, kur es dzīvoju un kur mani savākt. Uz to viņš paziņo, ka aizraus mani līdz mājām, jo esot pa ceļam.
Pirmo reizi kāpju viņa mašīnā!!!

 


Ko es tādu muldu? Gluži kā pirmkursniece no laukiem Rīgā. Kas par drebelēšanos un ostīšanos, nu vecis, nu mašīna...
Mašīna smaržo pēc viņa, jau zinu, ka viņš pīpē, bet pīpē kaut ko, kas smaržo. Mašīna ir tīra, nevis ar to sterilo tīrību, kā dažiem, kam tā ir krāniņa pagarinājums, bet ar tīri lietišķu tīrību, kādu savā mašīnītē nekad neesmu spējusi panākt. Nekas lieks nekur nemētājas, grīda ir pieputējusi, bet nav ne cigarešu pelnu uz paneļa, ne neskaitāmu zīmīšu un nieciņu kabatās, ne minerālūdens pudeles starp sēdekļiem. Ar mašīnu ir braukts arī ārpus ceļiem, citādi salons nebūtu tāds – tāds lietošanā esošs. Saimnieks mašīnā izskatās pēc lietotāja, nevis nolietota vai lietošanā esoša, bet tieši lietotāja – tāda, kas lieto un izbauda pašu lietošanas procesu. Tas kā viņš noglauž stūri, uzliek roku uz ātrumslēga, ieklausās kā pielec motors.

 


Es gribētu, lai viņš tā noglāsta mani un ieklausās manī.
Brauc viņš uzmanīgi, bet ātri, skaļi šņācot un klusi pie sevis sodoties uz daudzajiem braucējiem, kas iebraukuši krustojuma vidū, nobremzē un ieslēdz pagriezienu vai nevar atrast joslu, pa kuru braukt.
Visi mani netikumi.

 


Ierodas viņš aptuveni laikā, tas ir man iezvanās telefons dzīvoklī un viņa balss paziņo, ka viņš ir klāt un gaida. Es esmu gandrīz gatava. Kurpītes ar lencītēm svārciņi līdz celītim, blūzīte a ļa Britnija Spīrsa, auskari, ķēdīte, makijāža pati par sevi, mapīte. Tipinu uz mašīnu. Viņš paskatās uz mani, nošņācas un pajautā uz kurieni es sataisījusies? Nesaprotu.
Viņš skatās saprotoši. – Pirmo reizi – jā? Zābaki ir? Jaka, džinsi?
Māju ar galvu.

 


- Tad mums nekur nedeg – ej pārģērbies, tur kur brauksim mēdz būt netīrs. A es nevarēju saprast ko manas kolēģes velk tās briesmīgās parpalas braucot uz kontroli. Daudzas arī ikdienā ģērbās briesmīgi, līdz ar to, domāju, ka tā ir vēlme maskēties. Izrādās, ka viņas bijušas pat pārāk uzcirtušās pēc mana ceļabiedra domām. Pats viņš ir ielīdis visai īpatnējā tērpā. Tāds kā džinsu kostīms večiem, tikai no plānāka un haki krāsas auduma, kājās viegli šņorzābaki un bikšu gali iebāzti tajos. Velns, kur īsti mums jābrauc? Mašīnu viņš jau nomainījis pret mūsu dienesta transportu.

 


Paklausīgi dodos pārģērbties.
Kad atgriežos savā medību kostīmā viņa acis atzinīgi ieplešas. Dīvaina gaume vecim, plikumi neatstāj iespaidu, bet mana atgriešanās šādā tērpā liek viņa nāsīm ieplesties. Citādi kā jau vecis, to, ka viņu vēro nemana. Pašpārliecināts līdz nelabumam. Tikai mašīnā atveru mapi un pārlasu adreses.
Priekšniece ir sterva, nē STERVA!!! Mums ir iedotas adreses, kuras lasot pat es saprotu, ka tur nekas labs nav gaidāms.
Braucam. Viņš brauc, mēs brienam, viņš runā, viņš raksta, es atpūšos un vēroju kā tas jādara. A ko man darīt, viņa uz pusi plānākajā mapītē jau viss ir sarakstīts uz priekšu.

 


“Labdien, pārbaude! Kur ir tas figviņuzinakas? Ak, salūza. Un sen? Ak, tikko. Parādiet, varbūt salabošu. Ak, aizveda uz darbnīcu. Beidziet fleitēt! Tā darbnīca jau divus gadus kā slēgta. Tā arī būtu teikuši, ka nav un punkts. – Pirmdien atnesīsiet parādīt vai atnāksiet parakstīt protokolus. Atā.”
Mēģinu iebilst, ka tā taču nav labi. Vajag visu sarakstīt un rīt iesniegt priekšniekam jau gatavu.
Pagaidi, ja kāds kasīsies tad arī rakstīsim, – muļķi ir jāmāca, tie kas nav muļķi mācās paši.
 

 

Pāris vietās viņu uzņem kā ciemiņu, ar kafiju. Smalkmaizīšu nav, jo ir nakts. Pazīst viņu labi, tur kur sagaida kā ciemiņu patiešām viss ir kārtībā, bet viņš vienalga piekasās – atrod kaut kādus mistiskus sīkumus, strostē un sola nākt vēl. Interesanti, ka pretī neviens nestrīdas. Vienā brīdī atrodos viņam pretī un redzu viņa seju, kad viņš ņemas vienu kadru strostēt par lietu. Sapratu, ka esmu vainīga, man ir jālabojas, es neesmu cienīga te atrasties, un vispār vienīgā iespēja izdzīvot ir pilnībā visu izstāstīt šim cilvēkam un nerunāt viņam pretī.
Kad atgāju, sāku apsvērt vai ir vērts ar viņu sasieties. Kad pēc pusstundas viņš jautā, kas man kaiš saprotu, ka esmu klusējusi pusstundu, bez jautājumiem, piezīmēm un sarunas uzturēšanas.
Lēni atgriežos realitātē. Viņš blakus ir tik reāls. Šaurajā Volvo salonā esu tik tuvu viņam, ka mans plecs ir nosvīdis no viņa nākošajā karstumā. Ir jau vēls, krēslo un mēs beidzam darbu.
 

 

Viņš mani aizved līdz mājai. Pa ceļam aprunājam dzīvesvietas, viņš pat nemana, kā iepinu sarunā frāzes par mana rajona kriminogēno raksturu, bīstamo vidi utt. Tādējādi piedāvājums pavadīt no viņa puses ir pilnīgi likumsakarīgs un nāk no tīras sirds. 1:0 manā labā.
Ja jau pavadījis, no krūzītes kafijas, pirms tālākā ceļa jau neatteiksies, sevišķi tāpēc, ka zinu – kafiju viņš mīl.
Uzlieku kafiju un saku, ka iešu pārģērbties. Atgriežos halātā, zem kura atstāju krekliņu un biksītes. Ja jau tev patīk piesegti objekti....
Viņš ērti iekārtojies virtuvē, okupējis manu grāmatu. Ieleju viņam kafiju un piedāvāju vakariņas.
Viņš laikam ir noguris, jo piekrīt visai izklaidīgi, tad tā kā apraujas, bet redzot, ka man tas sagādā patiku un es sāku rosīties, samierinās. Viņa skatiens pie manis kavējas jau ilgāk. Es palūdzu viņu palaist mani garām līdz ledusskapim.

 


Ak, šīs jaukās šaurās hruščovkas virtuves. Garām viņam ir jāspraucas, turklāt viņam mani ir jāpietur. Ir visai silts un viņš ir tikai bezrocī. Slīdot viņam garām piekļaujos viņam un cauri halātam jūtu viņa apskāvienu. Turp vēl nekas, bet atpakaļ ar pagriezienu, kad mana pēcpuse slīd gar viņa vēdergalu, jūtu tādu kā atsaucību un apskāviens mani laiž vaļā lēnāk nekā vajadzētu. Vakariņas ir vieglas un sarunu man izdodas vadīt bīstami vieglā gultnē. Sēžu viņam blakus, ļauju halātam noslīdēt no pleca. Redzu kā notrīs viņa nāsis un piesarkst auss. Vai tiešām būtu gatavs rīkoties?
Man vajag garšvielas. Es pagriežos pret viņu un pārliecos viņam pāri pakāpjoties uz krēsla, lai aizsniegtu plauktu virs viņa.
Tas nu viņam ir par daudz. Jūtu, kā viņa rokas mani apskauj un ļauju manam ķermenim slīdēt viņam virsū. Viņš ļauj man noslīdēt klēpī, apskauj mani tā, ka es jūtos pēc mazas meitenes un tad skūpsta mani.
 

 

Viņa lūpas ir karstas, asas un meklējošas. Viņa bārdas rugāji viegli skrāpē manu ādu. Es jūtu viņa uzbudinājumu caur viņa biksēm. Viņš ir liels, ne tikai auguma ziņā. Man ir zināmas šaubas, jo ir pieredze, ka tas var radīt problēmas. Bet es jau esmu iekarsusi un izlēmusi, ka viņu tāpat vien projām nelaidīšu. Viņš atlaiž mani un samulsis skatās manī ar apskurbušu skatienu. Cenšos savā skatienā atbildēt viņam ar iedrošinājumu, iekāri un skurbumu. Viņš atkal skūpsta mani. Kakls ir tik jūtīgs, bet viņš ir ticis līdz manai jūtīgākajai vietai - krūts galam. Kā viņš panācis, ka halāts kopā ar krekliņu noslīd man ap vidu? Tā doma pazib man galvā brīdī, kad man kā zibens spēriens cauri visam ķermenim līdz par klitoram izskrien viņa skūpsts uz mana krūts gala.

 


Nu jau mēs vairs nespējam apstāties. Es iegrūžu rokas zem viņa krekla un iepinu savus pirkstus viņa spalvās. Es jūtu ādas klātos muskuļus, es ieķeros spalvās un rauju viņu sev klāt, sevī iekšā. Viņš šķiet nejūt sāpes, jo pieceļ mani un ļauj manam halātam nokrist uz grīdas. Labi, ka tā ir tīra. Stāvu viņa priekšā vienās biksītēs, man ir karsti un mani krata drebuļi, viņš ir tikai dažus centimetrus no manis. Ārprāts, ko mēs darām, te taču vispār nav vietas, ko viņš iesāks? Viņš apskauj mani, pieceļoties atrauj no grīdas un virza uz durvju pusi. Viņš čukst man ausī parastās lietas par to cik es esmu skaista, karsta, kā viņš ilgojas tieši pēc manis un nevienas citas. Viņš čukst, ka grib mani, grib ilgi un līdz rītam. Tas skan labi. Nu labi, ne līdz rītam, bet vismaz viņš paliks pie manis pa nakti un es varēšu pamosties blakus skaistam vīrietim, justies mīlēta un varbūt atkārtot visu vēlreiz, jo darbā jābūt pēc pusdienas.

 


Es čukstu viņam – jā nāc, un atstūmusi viņa rokas uz saviem gurniem, velku viņu uz guļamistabu. Ceru, ka gulta izturēs mūsu svaru, tā gan ir divguļama (īrēju kopā ar dzīvokli), bet nav visai stabila. Gultas malā nobremzēju un novelku viņam kreklu, viņš novelk manu, par jostu pārvērsto, krekliņu, slidinot rokas un mēli pa visiem mana auguma izcilnīšiem un ieliekumiem. Viņa rokas ir sausas, maigas un ātras, tās viegli trīs, mēle ir tik kutinoša. Tā cenšas iekļūt visur, kamēr atrod manas lūpas. Es tajā viegli iekožos brīdī, kad tā iekļūst starp maniem zobiem, un tad jau mūsu mēles ir savijušās, atvijušās un viņa mēle slīd uz leju. Es arī slīgstu uz leju bet viņš ir ātrāks. Viņa rokas notrauc no manis biksītes, kā sētnieka slota svaigu lapu. Tā atrisinās pēdējais šķērslis no manas puses.

 


Es atslīgstu gultā un viņš ir starp manām kājām. Viņš skūpsta manu nabu. Viņš satver manas kājas un paceļ tās uz augšu. Es tās viegli paveru, bet viņš sāk tās skūpstīt, sākot no pirkstiem, slidinot lūpas tuvāk un tuvāk, turot kājas, tad ar vienu, tad otru roku. Otra roka glāsta manus sānus un muguru, cik tālu vien tiek klāt. Viņš apskauj mani un skūpsta manas lūpas. Un atkal slīd uz leju. Viņš kavējas, es jau sen esmu gatava. Es čukstu viņam ausī, ka gribu viņu bez nekādiem palīglīdzekļiem. Viņš nodreb – tātad ir sapratis, un kļūst vēl alkaināks, tātad piekrīt. Viņa lūpas atrod manējās un mēle atrod klitoru. Es nesaprotu, ko viņš dara. Tad pēkšņi redzu viņa acis un sajūtu triecienu. Viņš ir manī, un dziļi. Tieši tik dziļi, lai būtu ļoti labi. Viņš drāž mani, vistiešākajā vārda nozīmē, es jūtu kā mans ķermenis viļņojas atbildot viņam, es cenšos noturēt viņu manī. Varbūt viņš ir no tiem, kas nopurinās uz sievietes un beidz pusminūtē.

 


Nē tā esmu es. Viņš mani ir novedis un ved tālāk, es redzu, ka viņš vēl nebeigs un cenšos atvilkt savu baudu, bet tas nav tik viegli, un viņš glāsta tik maigi. Es uzsprāgstu ar klusu vaidu un viņš maigi piespiež mani sev klāt, paliekot manī. Ko viņš taisās darīt? Nezinu īsti ko, bet viņš to dara, viņa glāsti mani atkal uzbudina.
Es neatceros, kad mēs beidzām, bet mēs beidzām reizē. Pirmo reizi.

 


Un pēdējo arī, kad ausa rīts.

 

Komentārs par rakstu: Medniece

hima
12.03.2010 18:14:43
Vai turpinot nepazudīs intriga?
kima
12.03.2010 11:20:11
mmm, nu var turpināt..
Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!