Vai tu nepateiktu, kurp mēs braucam? Manas ceļabiedrenes balss izlauzās cauri vienmuļai motora dūkoņai. Vismaz tam, ko es uzskatīju par tādu. Viņas vārdi netveramā veidā izmainīja pasauli ap mani. Līdz tam brīdim es droši vadīju automašīnu mums abiem zināmā virzienā pa salīdzinoši gludu un ideāli taisnu šoseju. Pēc viņas vārdiem jūtami izmainījās motora darba troksnis, manāmi ainava aiz loga un nezin no kurienes mums tieši virsū ripoja liels, gaiši zaļš autobuss. Pareizāk sakot mēs ripojām virsū autobusam, jo es droši stūrēju mašīnu pa pretējo braukšanas joslu. Mierīgu sirdi atgriezu mašīnīti savā joslā – kas liels, ja uz tukšas šosejas braucu ne gluži pa savu joslu, un tajā brīdī pamodos galīgi. Nobremzēju un trīcošām rokām piestūrēju ceļmalā. Es biju pāris kilometrus braucis saldi gulēdams.

Tā mēs aizbrauksim tikai līdz morgam. Kaut kur ir jāpaguļ, bet kur. Visapkārt tikai ciematiņi. Tuvākā zināmā viesnīca 300 kilometrus tālu, tuvākais ūķis, ko arī sauc par viesnīcu 50 kilometru. Mašīnā varētu gulēt tikai, ja izkrautu visu tajā esošo kravu, kas aizņēma divas trešdaļas salona.
Jākuļas vien tālāk. Apsēdināju pie stūres ceļabiedreni, kura šobrīd izskatījās pēc gotiskās modes modeles, tas nozīmē - divreiz labāk kā es, kura attēls auto spogulī varētu tiesu mediķiem noderēt par uzskates materiālu grupā – līķis sākotnējā sadalīšanās stadijā.

Tas nozīmēja arī nepieciešamību turēt viņas roku un gvelzt, lai neaizmieg viņa. Manas rokas uz stūres arī miegā var noturēt mašīnu taisnā virzienā, bet viņa ir divreiz vieglāka par mani.
Sāku apcerēt par tēmu cik viņa skaisti izskatās pie stūres un cik labi vada auto. Neviena sieviete neaizmigs nenoklausījusies glaimus līdz galam, ja vien tie nav rutīnas diktētas pieklājības frāzes. Sāku nevainīgi, bet nevainīgo komplimentu klāsts jau nav neizsmeļams. Pāreju pie arvien karstākiem komplimentiem. Tas nav sevišķi grūti, jo ir jau par ko tos teikt.

Viņas augums ir nevainojams. Ne par garu, ne īsu. Slaids un samērīgs, ar vienmērīgu spēcīgu muskulatūru, kas tajā pat laikā nav kaitinoši reljefa. Nekādas kauliem pārstieptas ādas. Krūtis nekaunīgi uzrautas, kā pārgrieztas melones pusītes. Lielisks mantojums no izbijušās vingrotājas karjeras. Tas viss nozīmēja arī pievilcīgus gurnus un pēcpusi. Gurni plati, dibens stingrs, nekādas drebelīgas ādas vai peļu vēderiņu. Trikotāžas topa dziļais izgriezums lāva novērtēt viņas krūtis ar ļoti augstu ticamības pakāpi. Vēders plakans un neizspiežas pat sēžot pie stūres. Stūri tur droši, kaut arī noguruma dēļ, nedaudz saspringti.

Sāku viņas jaukumu apjūsmošanu par ko viņa ir dziļi apmierināta un pat atbild uz maniem centieniem ar pieaugošu interesi. Es stāstu par to, ka ir brīnišķīga sajūta jau vērot vien viņas ķermeni, gan mierā gan kustībā, redzēt kā kustās zem ādas muskuļi, kā rokas vijīgi glāsta savu ķermeni, kā krūtis elpojot trīs un šūpojas. Stāstu cik daudz izceļ viņas apģērbs, kā tas atklāj manām acīm apslēpto.
Un ko tad tu redzi?

Es ķeros pie apraksta, sākot ar redzamo – slaido kakla izliekumu, skaisti veidotajām austiņām, ko klāja viegla pūka kā firziķa miziņu. Lūpas – kaislīgas un maigas, kā radītas skūpstīšanai. Es stāstu par viņas lieliskajām kājām – slaidām un gludām – tādām, kuras spēj pakļaut vīrieša ķermeni un prātu, kad vijas acu priekšā vai slīd cauri plaukstām un gar lūpām. Kājām, kas kā radītas glāstiem. Maigiem glāstiem un skūpstiem – kaislīgiem.

Stāstu par rokām, - par pirkstiem, kas tik smalki ka šķiet vārīgi, kaut arī zinu, ka viņas rokas ir ļoti spēcīgas. Par plaukstām, pa kurām tik kārdinoši slidināt lūpas uz tās pamatnes pusi, pleciem kurus tik tīkami apskaut, sajūtot to siltumu un vingrumu. Krūtīm, kas tik tvirtas, un vilinošas, ka...
Oho! Tik vilinošas, ka atsaucas man pašas. Cauri plānajam svīterītim lieliski iezīmējas lieli uzbudinātu krūšu gali. Krūtis trīs vairāk kā to spētu nodrošināt ceļa grambas.

Es atrauju skatu no krūtīm un redzu kā viņas rokas glāsta un plucina stūri, kā piebriedušas lūpas un satumsis skatiens. Viņa savelk un atlaiž gūžu muskuļus. Man tas ir kā sarkana lupata bullim. Es vēlos šo sievieti, es saprotu, ka viņa vēlas tuvību. Viņas virslūpa ir norasojusi, mugura pret krēsla atzveltni izliekta. Mēs pārmijam acumirklīgus skatienus un mana roka pārslīd viņas ceļgalam, ko sedz vienīgi plāna kaprona zeķe. Viņa notrīs tik aicinoši, un pēkšņi es sajūtu viņas roku uz sava gurna.

Tajā brīdī mūsu acis pārslīd lielam ceļmalas plakātam – motelis, restorāns.
Jā, mums uz turieni, štrunts, bez nakšņošanas mēs vairs galamērķi nesasniegsim.
Mašīnu atstājam pagalmā un rokās sadevušies dodamies iekšā. Mūsu pirksti ir savīti, es jūtu viņas pleca siltumu, jūtu viņas ķermeņa trīsas, es valdos, lai nesagrābtu viņu tieši uz moteļa sliekšņa un nesāktu skūpstīt. Skatieni, kurus pārmijam ir tik karsti, ka uz prezervatīvu skatīties nedrīkst – izkusīs.

Stāvam pustumšajā hallē un izsakām portjē mūsu vēlmi.
- Numuriņu.
Viņš pat nejautā, kādu. Viss ir skaidrs tāpat.
- Varbūt vēlaties paēst.
- Vēlāk! Mums steidzami vajag numuriņu ar dušu!
Viņa pat šajā brīdī ir spējīga racionāli domāt!!! Es degu, mani sāk kratīt drebuļi.
Portjē smaida.

- Šeit lūdzu. Mums tagad klusā sezona, numuriņos blakus jūsējam neviena cita nav, ja vēlaties varu vēlāk iekurt pirti.
- Paldies, bet mums tagad vajag tikai numuriņu, par pārējo domāsim vēlāk.
Mēs balstām viens otru ar pēdējiem spēkiem.
Portjē aiziet un mūsu priekšā ir lielisks omulīgs numuriņš, kas smaržo pēc vaska un sveķiem. Tajā stāv milzīga divguļamā gulta.
Es norauju tai segu, un nāku raut nost sev virsdrēbes. Istabas stūrī ir durvis uz dušu, mana ceļabiedrene ir pirmā nosviedusi virsdrēbes un nozūd aiz tām uz īsu mirkli, es sekoju viņas piemēram.
Kad atgriežos redzu viņu jau kailu, tikai zeķes un eleganti erotiska apakšveļa vēl ir viņai mugurā. Tas ir tik uzbudinoši.

Es traucos pie viņas, satveru viņu. Viņa pat nereaģē, kad es viņu pārstumju uz vienu gultas malu un okupēju otru iegrimstot tīkamā bezsapņu miegā...