….Alvas zaldātiņu tēlot nav ilgi lemts. Šoseja pārtop gruntenē, gruntene meža ceļā, paldies, dievam, ka nepiekritu nopirkt jaunāku autiņu. Šis vismaz ciņus un grambas pārvar stoiciskā mierā, reizēm tikai zeme nošņirkst zem grīdas. Šo laikam ārpus Latvijas par ceļu pat neuzskata.
Pēc īsa brīža acīm paveras pasakains skats. Paugura ielokā slejas lieliska mūra ēka, kas no attāluma atgādina nelielu kūts un kroga krustojumu, bet tuvāk piebraucot liek aizrauties elpai – vienstāvu ēka trīsstāvu nama augstumā un divu basketbola laukumu platībā. Atbilstošas tai ir arī saimniecības mājas, kaut arī laika zoba skartas, un cita pavisam bēdīgā stāvoklī.

Apkārt, cik acis sniedz, slejas krūmiem noaugušas nogāzes ar retām pļaviņām. Meža siena palikusi aiz muguras. Priekšā, starp pauguriem, nojaušama upe un tāds kā ezeriņš.
Mēs neesam vienīgie, kas atskrējuši baudīt lauku labumus. Kopā salasījies tāds jauks pulciņš vecu sabutiļņiku, kuriem ne tikai kopīga pagātne, bet arī kopīgas intereses un dzīves noskaņojums. Visus raksturo tieksme uz pagāniskām izpriecām (pagānisks – no latīņu valodas vārda PAGUS – lauki).

Tā nu mašīnītes līdz svētdienai sastumjam vienā pagalma malā. Mūs gaida krietns skaits alus kastu – mucās vairs šī manta tikpat kā nav dabonama, un krietns daudzums palsa šķidruma pildītu burku – šis šķidrums laukos ir dabonams neierobežoti. Sievišķīgā puse vēro mūs ar aizdomām un dzērienu klāstu ar cītīgi slēptu interesi. Aha! Zinu ko piemēram domā mana – “vai būs kaut kas cits?” Ieraut neviens neatteiksies, bet daži šito brūķi nelieto. Turklāt tā daudzums rada bažas par iespējamu atvaļinājumu uz nedēļu. Saimnieks mūs nomierina ar informāciju, ka daļā no burkām ir bērzu sula, un meitenēm ir kas labāks un lipīgāks arī.
Tā nu talkas pasākums var sākties.

Pārvelkamies no formālām, kaut ceļa, bet vienalga statusam atbilstošām drēbītēm, un uzvelkam, kas nu kuram ērtāks. Sieva acumirklī izrādās stipri jaunāka, kā no rīta. Viņai parādījušies daži apaļumi, kurus es biju aizmirsis. Šiverējam pa māju un sētu, katrs kaut ko dara, viens otram palīdzam. Sieva lepni izšmaukusi no mājas soļa pievienojusies večiem celtniecības jautājumos. Nenoliedzami, ka viņas pieredze celtniecībā un dizainā ievērojami pārsniedz viena otra vecā čoma pieredzi, kurš zina, ka, piemēram, šito šaizi var labot, ja izsauc brigādi no Rīgas. Tā kā viņas pēcpuse zib te še te tur un balss, pastieptais pirkstiņš šķiet atrodas vismaz astoņās vietās vienlaicīgi.

Katru reizi, kad viņa paslīd man garām es jūtu aizvien pieaugošu sievietes smaržu. Viņa izskatās kā pēc stundu garas priekšspēles. Acis met zibeņus, nāsis ieplestas, krūtis cilājas, virslūpa un piere norasojusi. Skatiens, ko viņa man uzmet šķiet noplēš man drēbes.
Čomam ir viens delikāts uzdevums. Viņš cer mūs visus pārsteigt ar īstu lauku pirti, tikai arī tā jau daudzus gadus nav darbināta un vajag kādu (lasi mani), kas to atdzīvina. Ķeros tai klāt, bet kur nu bez manas dārgās. Vai nu kāda no vecajām draudzenēm bijusi par tuvu pirtij pienākusi, vai kā, bet cienītā klāt mani pieskatīt. Nevaru noliegt, ka viņa ir lielisks palīgs, tomēr pēc rīta netiklajām domām, just viņas ķermeņa smaržu un karsto roku pieskārienus ir man smags pārbaudījums. Sāku ar to, ka pārbaudu kopējo ainu un konstatēju, ka pirts ir izpucēta, bet auksta. Bišku piepucēju krāsni, kur nezinātājs neiedomātos (peļu miga no aizkrāsnes, ligzdas atliekas no skursteņa, vecā katla aizstāšana ar tādu pašu vecu, bet nesasprāgušu). Iekuru krāsni un sāku kārtot pārējo pirti.

Sieva man palīdz, bet man visvairāk darba tieši priekštelpā, kur jāsakārto un jāsastutē sašķiebtās mēbeles. Tas ir tīrs darbs, tāpēc nomazgāju rokas un ķeros pie darba. Vispirms piestumju lielo koka galdu pie sienas. Tad palūdzu sievu palīdzēt un piespiežu viņu no mugurpuses pie galda. Cauri treniņtērpa biksēm ir tik patīkami sajust viņas apaļumus, starp kuriem tik ērti ieguļas mani izciļņi. Iekožu viņai kaklā un aptveru nedaudz zem pleciem. Tā arī ir, plaukstā ieduras ciets krūts galiņš un viņa maigi, ar pirkstu galiem, sāk no manis atkauties, šņācot tradicionālo “Ko tu dari?” Es jau neko nedaru, tā tik mana nelāgā daba. Es cenšos palīdzēt pieturēt šūpīgo galdu (svars ap 100 kilo) tāpēc piespiežu to pie sienas ar sievas palīdzību. Galds šūpojas, tāpēc sliktas šuvēja darba kvalitātes dēļ mūsu bikses šļūk uz leju un kāds tur brīnums, ka nokrīt pavisam. Sieva ir dusmīga, viņa šņāc. Viņai ir grūti un viņa cenšas pieķerties šim jautājumam no citas puses, tāpēc kaut kur galda turēšanas procesa vidūsdaļā viņa nolemj mēģināt galdu piespiest stiprāk pie grīdas, un kā gan to labāk izdarīt kā apguļoties uz tā. Bet tā kā galds ir nestabils, tad viņai ir jāpieturas pie manis, apvijot manus plecus ar saviem stilbiņiem.

Bikses gan nokrīt pavisam, bet kurš gan stādājot ievēro tādus sīkumus. Sieva vairs nedusmojas par viņas iesaistīšanu smagā darbā, viņa izskatās tāda kā nokaunējusies un šņukst iekodusies apakšlūpā. Ievērojot modernās medicīnas sasniegumus, mēs galdu piebīdījām un nostabilizējām pie sienas kopīgiem spēkiem un kapitāli, nepagāja ne divdesmit minūtes.
Sieva gan rūca uz mani par slikto darba organizāciju, bet ievērojot gandarījumu par labo rezultātu, pārmetumi par garantiju trūkumu nesankcionētai darba drošības kontrolei, skanēja nedaudz rotaļīgi. Kas tevi te kontrolēs, visi te ir aizņemti ar sava darba organizāciju, jo katrs ieradies ar savu... nu kas nu kuram ir.

Pēc tik veiksmīga darba uzrodas papildus vēlme strādāt arī citus darbus, tā līdz vakaram mēbeles bīdītas netika, bet mīļa patrīšanās notika visai bieži. Pametu acis apkārt un nonācu pie atziņas, ka arī citi nepaliek iepakaļ.