Kā, lai apraksta savas izjūtas cauri gadu plīvuram. Atmiņas ir tik selektīvas. Es atceros tikai gaišo un labo, kas reiz bijis, dažādi atgadījumi, kas nav tik skaisti, izplēn no atmiņas.

Tie bija laiki, ko oficiāli tagad visi lamā. Tie bija laiki, kad pēc šābrīža viedokļa seksa mums nebija.

Nu, Nu.

Varētu jau vienkārši pateikt, ka bija gan, turklāt stipri vētraināks kā tagad, bet bez plašāka apcerējuma jau neviens neticēs. Pat nosūtījums iepazīties ar tā laika publicistiku nelīdzēs, tā bija pielaizīta ne mazāk kā tagadējā.

Bet kas notika aizkulisēs...

Izdarīšu kādu atrunu – viss notika daudz uzmanīgāk, jo mehānisko kontracepcijas līdzekļu klāsts tajos laikos bija stipri mazāks kā tagad. Tiesa, pateicoties medicīnas pieejamībai, arī slimību daudzums bija nesalīdzināmi mazāks, bet galvenais no kā bīties bija neplānots ģimenes pieaugums. Tāpēc, daudz kas bija atkarīgs no meistarības, un, vai nu tu to izkopi, vai ielidoji.

Sekss bija visur un biezā slānī – darbā, slimnīcā, viesnīcā, kempingā, atpūtas bāzē un sanatorijā. Tauta cirkulēja pa visu milzīgo valsti un viņu vēlme tuvināties pretēja dzimuma pārstāvim cirkulēja viņiem līdzi.

Man tuvumā bija visi iespējamie objekti, kas vietējo puisi spēja nodrošināt ar kārumniecēm. Tas protams maitāja gaumi, jo bija no kā izvēlēties. Un bija arī iespēja vērtēt. Varēja laiski sildīties pludmales smiltīs un vērot kandidātes, kuras meklēja uzmanības objektus, ļaujot vēlamajām tuvoties un ignorējot tās, kuras bija neinteresantas.

Protams, šādas aktivitātes vienatnē bija bīstamas, jo reti kad jaunietes klīda vienas, parasti pāros vai trijatā, kas atviegloja kontaktu, deva drošības izjūtu, bet mums puišiem dažreiz draudēja ar pārpūlēšanos. Ej nu sazini, varbūt viņas nolēmušas paņemt vakaram vienu uz visām.

Tā nu snaudām ar draugu pludmalē lēni pārklājoties ar vēl vienu kaitīgā iedeguma kārtu. Tas bija jau pēc Černobiļas, tā kā visi zināja cik tas kaitīgi un bīstami. Bet mums jauniešiem tas bija otrā plāna jautājums. Bijām jau izkoduši civilo aizsardzību, un zinājām, ka visa tā brīdināšana no sauļošanās tāds burbulis vien ir. Mums tās saules nav tik daudz, un tas Černobiļas mākonis tik daudz mūs nav skāris, lai par to būtu jāuztraucas.

Mūs vairāk uztrauca iespēja paniekoties ar atpūtniecēm.

“Zini, man vakar bija meiča no Černobiļas.”

“Dullais, tās taču ir radioaktīvas!”

“Un kā vēl. Bija gan aktīva, gan mūziku mīlēja.”

Lūk tā.

Bet bija daudzas patiesas skaistules. Sevišķi no tālākām nomalēm, tās bija trakas. Viņām bija jāpierāda, ka viņas ir patstāvīgas. Vienīgi bija jāuzmanās galvu nezaudēt, jo viņām nebija nekas pretī arī vīru sameklēt.

Viņa arī bija skaista, protams vecāka par mani dažus gadus. Viņai varēja būt kādi 22 – man 17. Viņa bija skolotāja no tālienes un viņai bija acīm redzams neapmierinātās sievietes sindroms. Viņa gribēja būt reizē gan māte, gan mīļākā, gan skolotāja.

Man viņa bija līdz degunam, kas bija visai ērti skūpstoties, kaut arī viņa pārdzīvoja par savu garo augumu. Viņai ļoti patika mīlējoties būt pakļautajai. Cik saprotu viņas dzīvesvietā vīriešiem ar augumu bija pašvaki un nu viņa kompensējās.

Iepazināmies ļoti prozaiski. Mēs pēc peldes gulējām seklumā un laiskojāmies, bet viņas brida ārā no jūras. Sasarkušas, slaidas, slapjas, puscaurspīdīgos peldkostīmos. Ūdens bija savilcis krūšu galus un tie izskatījās kā uzbudināti, peldkostīmi izcēla katru ķermeņa detaļu. Nevarēju noturēties neapšļakstījis dāmas. Pretī dabūju krietnu ūdens šalti un pazīšanās varēja sākties.

Abām pusēm bija tas, ko otra puse gribēja, un visai drīz mana drauga procesi ar viņas draudzenēm mūs vairs maz interesēja. Vīns, ķirši un vīnogas satuvina ļoti ātri. Diena bija karsta, mēs aplipuši ar smiltīm. Smiltis šņirkstēja zobos. Viņai es biju vietējais, bet no tālākas vietas, līdz kurienei ir jābrauc (neteikšu, jau, ka ar autobusu piecas minūtes) līdz ar ko piedāvājums noskaloties pie viņas dušā, izskanēja ļoti likumsakarīgi un viesmīlīgi. Viņa bija ļoti pārsteigta, ka mums pludmalē nav dušu un bija grūti ieskaidrot, ka ūdens ir tik minimāli sāļš, ka skalot īpaši nav ko. Es arī īpaši necentos to iestāstīt, jo notikumos jau jautās kāds scenārijs...