Pirmdiena, 19. Augusts, 2019
Melānija, Imanta
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Kinoseanss

pirmdiena, 26. aprīlis (2010)   

Tu šodien labi izskaties.


Šī frāze izrāva mani no snauda. Autobuss, dūcot un šūpojoties, bija mani ieaijājis. Netraucēja pat šaurais krēsls. Es paskatījos uz uzrunātāju.
Hmm... Neatpazīstu, bet izskatās redzēta. Jauka, slaida, glīta un smaidīga, ap ceturtdaļgadsimta veca būtne. Vārdu neatceros, bet tas nekas, ja jau uzrunā šādā formā, tad laikam esam pazīstami. Man nekas nav pret, tikai vārdu gan derētu atgādināt. Nu pats jau neprasīšu, bet vajadzēs izdibināt.


Saruna sākusies ar standarta apcerējumiem par laiku un dabu, konkretizējas strauji. Brīdī, kad nolemju, ka varētu meiču mēģināt arī pavest, saruna viegli novirzās vajadzīgajā gultnē. Oho! Meičas acis spīd aizdomīgi kārīgas, un skatiens pārāk cieši ir pievērsts man. Sākam apspriest tuvākos plānus. Izrādās, viņai arī ir tas pats galamērķis, kas man un laika pēc tā sasniegšanas pāri acīm. Savāda sagadīšanās, bet neiešu jau dieva dāvanu noraidīt. Tomēr gribu arī pamēģināt apvienot patīkamo ar lietderīgo – biju nolēmis apmeklēt kino, un nu ir iespēja to darīt divatā. Meiča piekrīt bez ierastajiem iebildumiem, un mēs sēžam tumšajā zālē, skatoties labu standarta filmu ar uzbudinošām erotiskām ainām. Uzbudinošas tās ir arī tāpēc, ka blakus sēž meitene, kurai es nezinu vārdu un no kuras nāk izteikta sievietes smarža. Jūtu, kā viņa pieglaužas man katrā šādas ainas reizē. Viņas galva piespiežas manam vaigam un mēs ieskatāmies viens otram acīs. Tās ir aicinošas un mēs skūpstāmies. Tā jau visi dara, bet viņa ir lieliska, no viņas glāstiem uguns ielīst dzīslās.


Kad pametam kinoteātri, jau krēslo. Pēc ierastās kafijas krūzītes vietējā kafejnīcā, mēs vienojamies doties pastaigā. Ar viņu ir labi un negribas pārtraukt piedzīvojumu. Nezin cik tālu tas mūs var aizvest?
Lēni pārvietojamies gar upmalu un vērojam pēdējo saules atblāzmu, ir silts, bet nav vairs dienišķā karstuma. Abi esam apģērbti, kā jau vasarā pienākas – plāni. Viņa ir ieķērusies manā rokā un piespiedusies man, es jūtu viņas karsto ādu. Mēs atkal skūpstāmies, ēnas apklāj mūs ar neatpazīstamības masku. Viņa man pieglaužas arvien ciešāk un kaislīgāk.


Un kāpēc gan nē? Esam jauni un skaisti, un nekad vairs nebūsim tādi. Viņa atspiežas pret resnu vītola stumbru un paveras manī. Es jūtu viņas aicinājumu un piespiežos viņai. Jūtu kā viņa pēkšņi piespiež manai rokai savu uzbriedušo krūts galiņu un parīvējās gar to. Es slidinu lūpas uz viņas ausi un kaklu, maigi kodīju to un čukstu - cik viņa ir skaista un vēlama. Viņa paceļ savas gūžas man pretī, un nu jau es nevaru no viņas atrauties, jo plānais audums nespēj noslēpt manu vārdu iemiesojumu. Viņa patiešām ir iekārojama. Mūsu rokas ielaužas zem krekliem un kaislīgi glāsta krūtis un muguru. Viņa spiež uz leju manu jostu un maigi atbrīvo mani no bikšu traucējuma. Viņa grasās slīdēt uz leju gar mani, bet es viņu noturu.

 

Es čukstu, ka gribu viņu patiesi. Mana roka slīd gar viņas kāju uz augšu, līdz biksīšu malai un maigi iekļūst starp viņas kājām. Es glāstu viņu un jūtu kā viņas sula samitrina manus pirkstus. Viņa glāsta mani un skatās man acīs. Viņai ir drošs un trakulīgs skatiens brīdī, kad viņa velk mani tuvāk sev un palīdz iekļūt viņā. Mēs mīlējamies kājās stāvot pie koka un manas rokas pasargā viņas muguru no saskarsmes ar cieto mizu. Es cenšos, es cenšos būt maigs un spēcīgs, bet viņa ir kā uguns. Viņa kož man lūpās un ar skaļu vaidu beidz. Viņa noslīgst uz mana rīka un izbrīnīta skatās uz mani. Es skūpstu viņu un vaicāju, vai viņai ir vēl mirklis laika. Es slīdu gar viņas ķermeni uz leju kamēr noskūpstu viņu visjūtīgākajā vietā un viņa saraujas. Es atgriežos viņā un mēs turpinām lēni kāpinot tempu.

 

Es atrauju viņu no koka un pagriežu ar muguru pret sevi. Šī reize ir vēl spēcīgāka un straujāka, viņa slāpē savus saucienus un es cenšos nekliegt, kaut arī neviena tuvumā nemana. Jūtu kā viņa trīc un tuvojas otrajai reizei. Es dzirdu, kā mans loceklis traucas caur viņu, tas brīžiem izraujas pavisam ar tādu kā pudeles korķa plīkšķi, lai tūdaļ atkal ietriektos viņā līdz pamatnei. Un mums izdodas – izdodas beigt vienlaicīgi. Mēs stāvam nosvīduši un apskāvušies. Mūsu vakars ir piepildīts. Mans vakars ir piepildīts negaidīti un burvīgi.
 

Komentārs par rakstu: Kinoseanss

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!