Trešdiena, 16. Oktobris, 2019
Daiga, Dinija
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Pulkstenis jau divi

otrdiena, 4. maijs (2010)   

Pulkstenis jau ir divi. Mamma jau mūs gaida. Stāvu spoguļa priekšā un zīmēju sev seju. Bez tā neiztikt, jo manējā redzams vakardienas vakara norišu atspoguļojums, šā rīta vētrainais sekss. Tāda, laikam, mātei es rādīties nevaru. Negribas liekas replikas. Bet sev es patīku, arī bez uzzīmētās maskas uz sejas. Ieziedusies ar smaržīgu balzāmu, uzvelku zeķes, kurpes, tikai ar kleitas izvēli problēmas. Nevaru izvēlēties. Ģērbta zeķēs, kurpēs, vīrieša kreklā, stāvu pie pilnā skapja un saprotu, ka nav ko vilkt mugurā. Tu no vannas istabas palūri pa durvju šķirbu, ar zobu birsti mutē, norūc – Ja tu šitāda gorīsies man priekšā, mēs nekur netiksim. Muļķis tāds, es taču vēlos izskatīties lieliski un tas ir smags darbs. Un tas to darbu vēl vairāk sarežģī.


Tā, ģīmis ir perfekti uzgleznots. Un tu ar savu rukšanu esi palīdzējis man izdomāt, ko vilkt mugurā. Uzvilkšu šito kleitu – ērti un smuki. Man vienalga, ja kāda no tantēm būs atvilkusies vakartērpā, galu galā – vasara, neiešu mocīties – vienkārši un smuki. Nolakoju nagus, žāvējot tos, aktīvi vicinu rokas, tādejādi piespiežot vējoties arī vīrieša kreklam. Tas netīšām, blakus efekts. Tu pētoši veries manī. Atkal šis mednieka skatiens... Puskails, ar rasas lāsītēm no dušas, svaigs... Bet pulkstenis jau rāda trīs.


-Pat nedomā! – tajā pat laikā zinu, ka esmu iekārojama, un vispār, pati labākā aizsardzība no potenciāli vēlama uzbrukuma ir uzbrukt pirmajai. – Paskaties pulkstenī, pēc pusstundas mums jau jādodas ārā.
Tu pienāc man no muguras, ar pirkstu galiem slidinies man pa kaklu, pleciem, pieskaries manam krūts galam. Mans mīļais izvirtuli, es uz mirkli ļaujos baudījumam, bet savācos un izvairos no tevis.
 

-Cic mierā! Nedrīkst!- varu pretoties tikai ar vārdiem, jo nagu laka vēl nav nožuvusi. – Ne tagad, vakarā, vakarā...
Tu noķer mani atkal. Krekls vaļā, visa mana daile, kā uz delnas un delnā, rokas bez pretošanās spējām. Patiesībā uzbudinoša bezspēcība. – Mīļais, vakarā, vakarā... – absolūta bezspēcība un vēlme pakļauties. Tu jau atkailini manus plecus. – Bet tā mēs visu nokavēsim!!! – esmu bezspēcīga un mēģinu turēties vēl pretim. Lai izvairītos vajag atbrīvoties no krekla, bet tad nagu laka paliks piedurknēs...

 

Es mēģinu spirināties tavā apskāvienā. Lai paliek tā nagu laka, es ieķeros ar saviem nagiem viņa miesā. –Atlaidies! – tu ar savām spēcīgajām rokām atlauz maigi manu satvērienu. Tu trinies gar manu muguru, krekls slīd lejā atkailinot mani, vienlaicīgi turot manas rokas. – Es taču teicu – nē! – Pēdējiem spēkiem mēģinu tev pretoties. Mēģinu sejā saglabāt nosodoši noliedzošu grimasi, kaut vēlos tev te pat un uzreiz atdoties. –Nē! – Un es cīnos ar tevi. Mana neatlaidība ir tevi samulsinājusi, es izraujos no tava apskāviena un skrienu uz durvju pusi, bet tu mani noķer aiz krekla stērbeles.

 

Es strauji pagriežos pret tevi, izvairos, izvairos atkal no tava tvēriena. Strauji griežoties es lieku tev zaudēt līdzsvaru, tu saķer mani aiz delma un norauj sev blakus uz tepiķa. Tu uzsēdies uz maniem ceļiem, saķerdams ar roku manas rokas kā važās, jūtu kā manas krūtis bezspēcības elsās cilājas. Tu rupji mani pagriez, un uzrauj četrrāpus, ar pusnorautu kreklu, kailu, zeķēs. Kreklu izmanto kā virvi manu roku savaldīšanai. Pakļauta un uzvarēta es esmu tavā priekšā. Uzvarēta un iegūstama. Tavi pirksti atkal maigi, kaut mirkli atpakaļ bijuši tik spēcīgi un pakļaujoši, viegli glāsta manas kājas.

 

Gurnos sajūtu tavu vīrietību, gatavu kaujai, cietu, gludu un spēcīgu kā dunci. Mirklis un tu ienāc manī. Es saraujos kā sadzelta. Vēlams un biedējošs tu esi tagad. Tas mani biedē. Jūtos kā pirmajā reizē, kad tevi gaida kas nezināms un biedējošs, jo tevi tādu es vēl neesmu iepazinusi. Es jūtu kā tu reibsti no šīs varas, kas tev ir pār mani. Bet es jūtu, ka arī es savā bezspēcībā esmu spēcīga, jo tu alksti mani, jo esmu tev nepieciešama, jo tu gribi mani. Katra tava kustība ir kā izgaršošana, kā baudījums, ko nevar palaist un pazaudēt. Šī jocīgā sajūta, kad spēcīgais ir bezspēcīgs un bezspēcīgais ir spēcīgs....
 

Sēžu uz tepiķa ar svelošiem vaigiem, saburzīta. Seja izsmērēta, zeķes saplēstas... atkal viss jāsāk no jauna. Bet tūlīt jau jābūt otrā pilsētas malā pie mātes. Telefona zvans. Mamma. – Jā, jā, mam, mēs jau tūlīt. Nedaudz kavēsimies. Mēs te nedaudz aizkavējāmies... Nē, nekas nopietns, tūlīt braucam. – saruna pabeigta, māte mierīga. Tu aplūko savu saburzīto kreklu, bet tavā sejā redzams tāds kā izbrīns, kā negaidīta atklāsme par kaut ko jaunu, nezināmu. Izmisusi mēģinu no fūrijas izveidot ko jēdzīgu, laikam tevi iepriecina kāda mana grimases nianse un tu pasmaidi. Tu mēģini mani apskaut, bet es izvairos. - Nē! Tā mēs nekur netiksim!.


-Tu nedusmojies? – tu samulsis vaicā.
-Nē. – patiesībā kā es varu dusmoties, ja tu esi sniedzis man to, ko es patiesībā esmu no tevis gaidījusi un savā zemapziņā ilgojusies. – Nē, mīļais, viss ir kārtībā. Un zini, nedari to bieži, iepatiksies....
 

Komentārs par rakstu: Pulkstenis jau divi

Aldis
31.08.2015 15:52:04
Interesants stāsts - paldies par dalīšanos.

http://nixp.lv/ka-atrast-labako-rokas-pulksteni.html
Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!